ledomas, ka dzimtenē pie tuviniekiem būs labāk nekā svešumā, liekas, ka pievīlušas vai visus aizbraucējus. Tikai, diemžēl, no okupētās Latvijas atkal tikt ārā uz brīvo pasauli līdz šim bija neiespējami. Pirmais gadījums ir Marija Lasmane, kas nesen no Latvijas ieradās Čikagā. Lasmane pirms trim gadiem no Čikāgas aizbrauca uz Latviju pie vīra un dēla. Viņas ilgas pēc tuviniekiem un iedomas, ka tur būs labāk, bija tik lielas, ka neklausīja meitai Zigrīdai Kamingai, bet izšķīrās par braukšanu. Lasmane Latvijā nokļuvusi un apmetusies Rīgā pie tuviniekiem. Sākumā viss licies labi, bet tad piemeklējušas grūtības: dēls izsūtīts tālāk uz „plašo dzimteni", pati Lasmane saslimusi. Viņai atklāts kuņģī ļaundabīgais audzējs un bijusi nepieciešama operācija. Rīgā operāciju lāgā negribējuši izdarīt, jo tā esot riskanta. Slimajai aizrādīts, ka neesot attiecīgu medikamentu, grūītbas radīšoties arī ar asins pārliešanu. Lasmane atkal iedomājusi meitu un svešumu un sākusi interesēties par tikšanu atpakaļ uz Čikāgu. Ar meitas palīdzību tas izdevies. Atbraucēja Čikagā jau izoperēta. (Latvija, 25.02.1961)