Toreiz, pirms 38 gadiem, 1. Maija svētku priekšvakarā, Marija saņēma vēstuli no tālās Vologdas. Tur vīrs ārstējās kara hospitālī. Viņa atvēra mazo kara pasta trīsstūrīti. Kas tas?! Burti it kā lēkāja pa balto papīra lapiņu. Nelaba nojauta iezagās sirdī. Viņa saņēmās un lasīja: «Mammucīt, drīz varēšu braukt mājās. Jūtos diezgan labi. Tikai man ir ... viena kāja. Vai tāds būšu tev vajadzīgs?» Marija atslīga uz soliņa. levilka krūtīs spirgto pavasara gaisu. «Tad, redz, kā,» viņa domāja. «Veselus četrus mēnešus slēpis no manis savu nelaimi.» Viņa piecēlās, iegāja istabā, sameklēja tīru burtnīcas lapu un uzrakstīja: «Brauc mājās, tēv! Audzināsi meitiņu, bet es strādāšu. Strādāšu par diviem. Spēka pietiks. Galvenais, ka esi dzīvs, būsim atkal visi kopā.» Roberts Gudža pārbrauca 1945. gada 9. jūlijā. Hospitālī bija aizvadīti gandrīz septiņi mēneši. Nu Marija varēja pieglausties pie vīra pleca un izraudāties, izstāstīt, kā viņām ar meitiņu klājies pa šo laiku. Roberts zināja, ka bumba sprāga pie pašas pienotavas, kur viņi dzīvoja, un meitiņai šķemba sadragāja trauslo pleciņu. To visu viņš jau zināja. Bet viņš pat nenojauta, kādas briesmas Marija pārdzīvoja pēc tam. Pirmajā brīdī sanitārajā daļā gribēja bērna rociņu amputēt. Baiļojās par mazās dzīvību. Arī novērot bērnu nebija laika. Netālu notika kaujas. Visapkārt bija simtiem ievainoto. Cilvēki mira ik brīdi. Taču Marija, krampjaini piespiedusi bērnu pie krūtīm, raudāja skaļi un nevaldāmi. Viņa bija cieši izlēmusi: «Lai tur vai kas, rociņu noņemt neļaušu!» Pie viņas pienāca kāda ārste. Viņa apskatīja meiteni un stingri noteica: Neraudiet, iztiksim bez operācijas. Marija apņēmīgi paziņoja: Es palikšu pie bērna! Labi. Tikai saņemieties. Palīdzēsiet pārsiet arī ievainotos karavīrus! Kad Birutiņas mazā rociņa atguva sārtumu un pirkstiņi sāka kustēties, Marija aiz laimes kā negudra metās pie darba. Viņa mazgāja karavīru veļu, šuva un lāpīja. Lai tikai atlīdzinātu ārstu pūles. Mājās Marija ar bērnu atgriezās pēc vairākiem mēnešiem. Visa viņu skopā iedzīve bija izlaupīta. Vajadzēja sākt visu no gala. Steidzās dienas, mēneši un gadi. Vilces pusē dibinājās kolhozi. Gudžu ģimenīte apmetās uz dzīvi «Ceriņos». Roberts «Komjaunietī» strādāja par klētnieku. Marija darīja visus lauku darbus. Biruta mācījās. Kādu rītu uz lauka atnāca kolhoza priekšsēdētājs Jānis Rukmanis. Viņš sacīja: Nāc, Marij! Jāiet slaukt kolhoza govis. Tev varu uzticēties. Tu lopiņiem pāri nedarīsi. Un Marija aizgāja uz fermu. Tad viņu ievēlēja par deputāti, vēlāk par Ausmas ciema padomes izpildkomitejas priekšsēdētāju. Nekad viņai nav bijis viegli. Trūka zināšanu. Taču viņas ceļā vienmēr ir gadījušies krietni cilvēki. Ciema padomē viņas uzticamā palīdze bija Maiga Mušinska. Pavisam traģisks atnāca 1949. gada pavasaris. Vēlu vakarā Marija atgriezās mājās no izpildkomitejas sēdes. Kaut kur no tumsas uz viņu šāva. Viņa iekrita grāvī zem kuplajiem ceriņkrūmiem. Tie paglāba. Bet nākamajā rītā viņa uzzināja, ka nošauts  pagasta komsorgs Reinis Kubilis un viņa tēvs - ciema aktīvists.

Neticami, taču Marijas Gudžas mūžs ieritējis astotajā gadu desmitā. Bet viņa kā atspole. Darbojas gan deputātu komisijā, gan tautas kontroles grupā. Un gandrīz nevieni godi Vilces pusē nenotiek bez Marijas līdzdalības, tāpēc ka viņa ir lieliska saimniece. Viņa rūpējas par vecajiem cilvēkiem.  Kā sovhoza «Vilce» pensiju komisijas locekle Marija Gudža apstaigā ikvienu māju, kurā dzīvo pensionāri. Gādā, lai viņiem būtu malka. Uzklausa un kārto citas veco ļaužu vajadzības. Un nav saimniecībā otra tāda aģitatora, kas tik apzinīgi veiktu savu sabiedrisko pienākumu. Taču ciema ļaužu atmiņā dzīvo vēl kāda cita Gudžu ģimenes mīlestība. Kādas tik segas un drānas nav audušas Roberta prasmīgās rokas! No gada gadā kļuva aizvien grūtāk to darīt. Tagad vēvera māka ir nolikta malā. Toties Marija adīkli neizlaiž no rokām nevienu brīvu mirkli. Lūk, top siltas čībiņas kādai sirmai māmuļai. Arī tēvam mugurā viņas adīts kamzolis. Silts, mīksts. Un kādas skaistas zeķes un cimdus viņa darina!  Aizvien biežāk Marija piespiež roku krūtīm un tā klusītiņām, lai tēvs nedzirdētu, teic: Sirds sākusi niķoties. Bet man vēl jāpalīdz mazdēlam pabeigt Fizkultūras institūtu Rīgā. Un kas zina, varbūt vēl abi ar tēvu mazmazbērnus auklēsim.
 

Avots: Darba uzvara, 01.05.1983