Pirmo reizi Marija Martinsone kā dziedātāja uzstājās Rīgas skatītāju priekšā 1878. gadā. Viņas vārds programmās parasti nav atrodams. Ir tikai aizrādījums, ka ar dziesmām piedalīsies "M. Jaunkundze" vai "mums visiem pazīstamā jaunkundze" vai arī vienkārši "soprāna solo dziedātāja". Tas noticis vai nu aiz kautrības, vai arī valdošā aizsprieduma pēc, jo tolaik parādīšanos uz skatuves publikas priekšā uzskatīja par ne visai slavējamu. Pat tad, kad diriģenta Jūlija Purāta (1835—1897) vadītais Rīgas koris 1882. gadā devās koncertceļojumā uz Smoļensku un Maskavu, kas vispār bija pirmā latviešu kora uzstāšanās svešumā, solistes vārds palika neminēts. Viņa bija pirmā, kas kopā ar otru solistu — baritonu Frici Lepševicu (1849 —1892) uzstājās ārpus Rīgas, ārpus savas dzimtenes. Pirms izbraukšanas koris ar solistiem dziedāja Rīgā sarīkotajā koncertā. Par gūtajiem iespaidiem Vīgneru Ernests, pirmais latviešu dziedāšanas mākslas speciālists un teorētiķis, rakstīja: "... soprāna solo dziedātāja var no Maskavas publikas pilnīgu labpatikšanu cerēt. Viņas balss ir krietni izglītota, intonācija skaidra, reģistri līdzeni un balss materiāls pietiekoši bagāts. Turklāt cien. solo dziedātājai arīdzan netrūkst labas artikulācijas un drošas izturēšanās publikas priekšā. Visi šie tikumi, pa vienai vietai kopoti, pie klausītājiem ikreiz atstās labu iespaidu. Ceram šo jauko balsi drīz atkal dzirdēt" ("Baltijas zemkopis", 1882., 26. nr.). Maskavā Marija Martinsone dziedāja arī Jurjānu Andreja dziesmu "Ko bij' man tevim sacīt". Jaunais komponists, tikko beidzis Pēterburgas konservatoriju, arī bija ieradies Maskavā un kā mežraga solists piedalījās latviešu kora koncertos. Turpmākajos gados komponistam un viņa dziesmas atskaņotājai bija bieži jāsadarbojas. Ilgi atmiņā saglabājās 1888. gadā III Vispārējos latviešu dziesmu svētkos gūtie panākumi. Pirmo reizi Rīgā atskaņoja Jurjānu Andreja kantāti "Tēvijai". Solo dziedātājas vārds presē palika neminēts, kaut gan atsauksmes bija augstākā mērā cildinošas. Vienā no tām sacīts: "lz citām dziesmām vislielāko iespaidu darīja Jurjānu Andreja „Tēvijai", kuras jaukumu aptumšot nespēja pat mazais orķestris, no kura šad un tad kādu skaņu varēja sadzirdēt. Šai dziesmā latviešiem atkal laipnais liktenis bija nolēmis paklausīties savas pirmās dziedātājas skaistajā, jaukajā, varenajā balsī. Cienījamā dziedātāja, kura tai laikā, kad vēl Rīgā dzīvoja, bija pirmā ne vien latviešu starpā, bet visā Rīgā, arī tagad pierādīja, ka viņas balss tiešām ir tāda, kādu to slavē." ("Austrums", 1888., 799. lpp.). Solistes vārdu uzzinām tikai Marijas Martinsones personīgajā III Vispārējo dziesmu svētku dziesmu grāmatā, kur Jurjānu Adnreja kantātes „Tēvijai" solo partijas sākumā mākslinieces dzīves biedrs — zemes taksators un mērnieks Kristaps Brauers — ar zīmuli ierakstījis, ka solo dziedājusi viņa. Turpmāk koncertu programmās Marijas Braueres-Martinsones vārds jau minēts pilnīgi atklāti un parādās bieži. Nepaiet gandrīz neviens kaut cik nozīmīgāks koncerts, kur neuzstātos "latviešu lakstīgala". Savās koncertgaitās viņa sadarbojās gandrīz ar visiem tā laika latviešu mūziķiem, dziedot Jurjānu Andreja, Vīgneru Ernesta, Oskara Šepska un Ādama Ores sarīkotajos koncertos, sevišķi bieži uzstājās 1890-tajos gados, kad latviešu mūzikas dzīvē bija vērojama liela pacilātība. Regulāri katru gadu sarīkotajos rudens koncertos klausītāji iepazinās ar jaunākajiem mūzikas sacerējumiem. Atskaņotāju vidū redzamā vietā arvien izcelta Marija Brauere-Martinsone. Nozīmīga bija sadarbība ar Rīgas latviešu teātra diriģentu J. Ozolu, kas ārpus teātra rosīgi darbojās Rīgas mūzikas dzīvē, sarīkojot gan oratoriju uzvedumus, gan klasiskās mūzikas vakarus. Te māksliniece kopā ar tā laika pārējiem dziedoņiem — tenoru J. Duburu un M. Gerliņu, baritonu Alfrēdu Kaktiņu un mecosoprānu M. Jurēviču — piedalījās daudzos muzikālos sarīkojumos. Tas notika ne vien Rīgā, bet arī laukos un vairākās citās pilsētās, kur koncerti ar Rīgas mākslinieku piedalīšanos notika arvien biežāk. M. Braueres-Martinsones koncertdziedones gaitas izskanēja mūsu gadsimta sākumā. Diemžēl nekādos skaņu ierakstos viņas balss nav saglabājusies. Pēc recenzijām spriežot, tās diapazons bijis plašs. Bieži koncertos dziedātas operu ārijas, it sevišķi Tamāras ārijas no Rubinšteina operas "Dēmons", pāža ārija no Meierbēra operas "Hugenoti", kā arī ārija no Sen-Sansa operas "Samsons un Dalila". Dziedones piemiņu Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā saglabā viņas nošu krājums, kas atspoguļo kādreizējo repertuāru. Te atrodami arī vairāku latviešu mūzikas darbinieku veltījumi māksliniecei, kas kopā ar viņu kā pirmie darbojās latviešu profesionālās mūzikas laukā."

Avots: Tilts, 01.08.1973