3. augustā cienījamā, 88 gadu vecumā mūžībā aizgāja vijolniece Marianne Krēmere, kura dzimusi Karlsrūē (Karlsruhe), Vācijā slavenā zviedru vijolnieka, profesora Kārļa Briknera ģimenē. Viņa Latvijai atdevusi savus labākos gadus, vairākus gadu desmitus strādādama LNSO (tolaik Radio-fona orķestris) – no 1945. gada tā bija viņas vienīgā darba vieta. Viņa dāvājusi Latvijai arī savu zvaigzni – savu vienīgo dēlu Gidonu Krēmeru, kuru izaudzinājusi savas ģimenes dinastijas tradīcijās – par vijolnieku, kuru klausās visa pasaule.

Marianne Krēmere dzimusi 1922. gada 17. decembrī Karlsrūē, Vācijā. Tēvs – pazīstams zviedru izcelsmes vijolnieks Kārlis Brikners bija meistarklases vadītājs Badische Munzsche Konservatorijā, māte Nora, dzimusi Frīdberga – ļoti izglītota, ļoti bagātas Berlīnes ģimenes atvase, kuras jaunībā māja bija pilna ar bērnauklēm, istabenēm, mājkalpotājiem. Viņa bija konservatorijā studējusi dziedāšanu un apguvusi medmāsas profesiju, aktīvi iesaistīdamās gan Lettes biedrības (Lette-Haus) darbā Berlīnē, gan medicīniskajā palīdzībā pirmā pasaules kara laikā. Vēlāk pati visu mūžu veltīja vīram un vienīgajai meitai Mariannei. (Mariannes vecāki apprecējās 1.aprīlī 1922.gadā, 1921.gadā tika šķirta Kārļa un Loras Brikneru laulība.)

Kopš mazām dienām Marianne klausījās tēva muzicēšanu un stundas mājās, kur viesistabu un mūzikas istabu atdalīja vien bīdāmās durvis, iekārtodamās aiz tām ar visām savām lellēm. Pati jau bērnībā sāka mācīties klavierspēli, kā arī blokflautu un vijoles spēli. 1928. gada ziemā ģimene pārceļas uz Hamburgu, kur K. Brikneram paveras plašāks darba lauks: viņš pasniedz Rotheschen Konservatorijā, ir Hamburgas Filharmonijas orķestra koncertmeistars, koncertē kā vijoļvirtuozs un turklāt vēl kļūst par Nord-deutsche Rundfunk simfoniskā orķestra pirmo koncertmeistaru. Marianna kādu laiku mācās Valdorfa skolā, bet tad tiek no tās izņemta un turpina mācības licejā. Lai nokārtotu sev pensiju, 1932. gadā Mariannes tēvs nomaina savu Zviedrijas pavalstniecību pret Vācijas pilsonību, kas drīz vien izrādās milzu kļūda. Nepaiet ne gads, kad viņam liek priekšā atstāt savu sievu ebrejieti. Kad viņš atsakās to darīt, tad zaudē darbu radiofonā, visi koncerti ar viņa piedalīšanos tiek atteikti, un iztika turpmāk jāpelna vien ar mājas kamermuzicēšanu.1935. gadā Brikneru ģimene ar visu savu iedzīvi un 30 markām kabatā atstāj Vāciju un ieceļo Igaunijā, kur apmetas Tartu. Diemžēl Igaunijā Kārlis Brikners savai kvalifikācijai atbilstošu darbu nedabū. Marianne mācās skolā, kur sāk apgūt arī igauņu valodu. Mūzikas studijas turpina pie sava tēva. 18 gadu vecumā tiek iesvētīta Tartu evaņģēliski luteriskajā baznīcā.1939. gadā no Minhenes K. Brik-nera pirmā sieva Lora paziņo, ka viņu dēls Ernsts viņu apciemos. E. Brikners – 18 gadus vecs, labs čellists, ierodas Tartu, kur turpina savas mūzikas studijas.Liecības par šo periodu glabā K. Briknera un Mariannes vēstules čellistam Ernstam Brikneram (1921 – 1942), Mariannes pusbrālim no K. Briknera pirmās laulības.1939. gadā Marianne Krēmere pirmo reizi ierodas Latvijā līdzi tēvam. K. Brikners dabū vasaras angažementu Liepājā, kur koncertē jaunuzceltajā brīvdabas estrādē un pasniedz vijoļstundas (Starp skolniekiem ir arī vēlākais diriģents Arvīds Jansons.) un koncertē arī Rīgā kopā ar diriģentu Jāni Mediņu. 1940. gada vasarā tēvam un Mariannai piedāvā darbu Pērnavas simfoniskajā orķestrī. Pēc padomju okupācijas Marianna sāk savu pirmo pastāvīgo orķestra viljolnieces darbu Tartu simfoniskajā orķestrī. 1941.gada jūnijā, kad Vācijas armija jau ir Rīgā un vācu bumbvedēji lido virs Tartu, Brikneru ģimene ar bēgļu vilcienu dodas uz austrumiem un caur Pleskavu nonāk Gorkijā. Turpmākais ceļojums ved ar kuģi uz Uļjanovsku un tālāk ar vilcienu uz Novosibirsku, kopumā ceļā pavadot 6 nedēļas. Arī Novosibirskā ģimene nepaliek un pievienojas lielajai bēgļu straumei, kas plūst uz dienvidiem, uz Almatiem (Almati). Tur nekādu nodarbošanos neizdodas atrast, vienīgi vecākais pusbrālis Ernsts sāk strādāt augļu plantācijā, taču saslimst un mirst 1942. gada 27. februārī. Tieši pēc pieciem gadiem tajā pašā datumā Marianne Krēmere dod dzīvību dēlam, vēlāk izcilam vijolniekam Gidonam Krēmeram. Almatos (Almati jeb Alma-Atā) Marianne studē Mūzikas augstskolā, kur pasniedz arī viņas tēvs. Almatos evakuācijā atradās arī Maskavas padomes teātris un orķestris (Mossovetteātris), un Marianne sāk strādāt šajā orķestrī. Darbs vadošā teātrī sagādā daudz radoša prieka. 1943. gada rudenī Marianne kopā ar Mossovetateātri atgriežas Maskavā. Vājās krievu valodas zināšanas neļauj K. Brikneram pieņemt mūzikas vēstures docenta vietu Maskavas konservatorijā. 1945. gada februārī Marianne atkal pošas ceļā līdzi tēvam, kuram piedāvāta vijoles profesora vieta Jāzepa Vītola Valsts konservatorijā Rīgā, kur atkal, kā Hamburgas laikos, viņš ir arī Radiofona orķestra koncertmeistars, Mūzikas skolas skolotājs un koncertējošas solists.Kopš tā laika Latvijas Radio simfoniskā orķestra pirmo vijoļu grupa ir Mariannes vienīgā darba vieta (ar viena gada pārtraukumu operetes orķestra koncertmeistares statusā, ko pati vijolniece raksturo kā jaunības dumību), un šajā orķestrī strādā arī viņas dzīvesbiedrs, rīdzinieks Markuss Krēmers (1897. – 1981.12.12), kurš ir viens no nedaudzajiem Rīgā izdzīvojušajiem ebreju mūziķiem. 1945. gada 25.oktobrī Marianne salaulājas ar Marku Krēmeru un pieņem uzvārdu Krēmere.Kopš 1947. gada visa viņas dzīve ir bijusi veltīta dēla Gidona Krēmera skološanai un personības veidošanai. Kad Gidons Krēmers, iekarojis pasaules slavu, pārceļas dzīvot uz Rietumiem, Marianne un Markus Krēmeri seko dēlam un atstāj Rīgu 1978. gada 13. oktobrī. Viņi apmetas Mariannes dzimtajā Vācijā. Pirmā pastāvīgā dzīvesvieta viņiem ir Minhenē (München,Widenmayerstrasse 36), kur viņi 1979. gadā nopērk dzīvokli. Kopš 1981. gada Mariane Krēmere iesaistās Gidona Krēmera festivāla Lokenhauzā, Austrijā veidošanā, kur viņas pārziņā ir festivāla plašā, jau 30 gadus vāktā nošu bibliotēka. Pēc vīra nāves 1981. gada 12. decembrī, Marianne Krēmere daudz ceļo, labprāt satikdama dēlu viņa pasaules koncertturnejās un savu dzīves vietu pārceļ uz Heidelbergu. Tur dzīvo tuvi ģimenes draugi, un skaistās universitātes pilsētas radošā aura ir īstā vide ar lielisku gaumi un gudrību apveltītajai mūziķei, kura viesmīlīgi uzņem savā nelielajā dzīvoklī arī Gidona draugus un kolēģus. Visa Mariannes Krēmeres dzīve ir bijusi pilna skaistas ziedošanās – mūzikai un dēlam, kuram viņa nenogurstoši ir stāvējusi klāt gan ar savu neierobežoto mātes mīlestību, gan ar padomu un reālu palīdzību. Lai arī iespējas sekot dēla koncertceļojumiem kļuva arvien retākas, viņa ir savākusi apbrīnojamu arhīvu ne tikai par Gidona panākumiem, bet par visiem, ar ko mākslas ceļš viņu ir savedis kopā. Šī sirsnīgā mīlestība un draudzība tikai izlieta arī pār viņas 25 mazbērniem no orķestra KREMERATA BALTICA. Pagājušā vasarā (2010) šis orķestris spēlēja arī Tērbatā – tagad Tartu, tajā pašā Jāņa baznīcā, kur Marianne tika iesvētīta. Visi, kam bija laime iepazīt šo brīnišķīgo, nesavtīgo cilvēku, paturēs viņu gaišā piemiņā. (Laikraksts "Latvietis", 2011)