Žurnālists un rakstnieks.

Marats Kalandarovs bija arī kara vēsturnieks, vienīgais cilvēks bijušajā PSRS, kurš intervējis Hitlera raķešu konstruktoru, V1 un V2 (Fau1 un Fau2) izgudrotāju Verneru fon Braunu, kas pēc kara izveidoja ASV kosmisko industriju, sarakstījis virkni grāmatu par Otro pasaules karu un tā slēptajām lapaspusēm, žurnālists, kas 90. gados vairāku izdevumu interesēs strādājis par korespondentu Eiropā, sarakstījis divas grāmatas par prāmja Estonia bojāeju. Pirmā grāmata "Vīza uz dzelmi" izdota latviski.

Viņš bija viens no Starptautiskās rakstnieku un publicistu asociācijas dibinātājiem un vadītājiem. Šajā organizācijā, kurā darbojas apmēram 1300 biedru, pēdējā laikā sāka iestāties arī liepājnieki. Tādēļ viņiem radās iespēja publicēties asociācijas periodiskajos izdevumos, ko izplata daudzās pasaules valstīs. M. Kalandarovs brauca arī uz Liepāju, tikās ar šejienes autoriem. Asociācijas intereses Liepājā pārstāv dzejniece Ļubova Solovjova. Viņa arī veidojusi dokumentālas filmas ar M. Kalandarova līdzdalību.

***

Marats Kalandarovs dzimis 11.08.1939. nodarbojās ar komercdarbību Latvijas Republikas teritorijā.

Atbilstoši SIA Lursoft, preses un interneta resursu datiem, Marats Kalandarovs bija saistīts ar šādām organizācijām:

• SIA "Crop Planet" Organizācijas pamatdarbība bija Žurnālu un periodisko izdevumu izdošana
• SIA "MAPP International Business Service"
• Rakstnieku un publicistu starptautiskā asociācija Organizācijas pamatdarbība bija Profesionālu organizāciju darbība
• Starptautiskais literatūras un mākslas centrs Organizācijas pamatdarbība bija Citur neklasificētu organizāciju darbība
• SIA "MAPP-RP" Organizācijas pamatdarbība bija Žurnālu un periodisko izdevumu izdošana

Marats Kalandarovs nomira 73 gadu vecumā, 2013. gadā.

Vairāk informācijas par personu, kuras vārds ir Marats Kalandarovs varat meklēt vietnē news.lv. Tiks parādītas visas atbilstošās publikācijas pēc vārda sakritības (tās var būt dažādas personas).

***

Kalandarovs prāmja Estonia bojāeju sācis pētīt pēc traģiskā notikuma 1994. gada 28. septembrī. Toreiz prāmis aizrāva Baltijas jūras dzelmē 852 pasažierus, tostarp 23 Latvijas iedzīvotājus. Kuģa bojāeja bija ļoti mīklaina, tā izraisīja daudz minējumu un vēl vairāk neatbildētu jautājumu. Plašsaziņas līdzekļi pirmajās stundās pēc katastrofas rādīja izglābto prāmja kapteini Pihtu un vēl 12 pasažierus, kuri pēc tam bez pēdām pazuda. Kādus tumšus noslēpumus glabā Estonia vraks?

Par to tika vaicāts Maratam Kalandarovam.

– Būtu diezgan muļķīgi jums prasīt, vai nebaidāties, ka tiksiet nošauts, ja jau reiz šī grāmata ir izdota, turklāt to jau droši vien tagad visi prasa. Tomēr vai nebaidāties, ka grāmatas publikācija radīs jums kādas problēmas, piemēram, ierobežojumus iebraukt kādā valstī vai, teiksim, kādus tiesas procesus?

Tas ir pirmais jautājums, ko man uzdod visās valstīs un intervijās, kad runājam par šo grāmatu. Problēmas var būt. Es tomēr domāju, ka tornado šajā jautājumā jau ir beidzies. Pirmajos gados pēc katastrofas cilvēki tiešām pazuda, cilvēkus nogalināja. Tos, kas kaut kādā mērā bija saskārušies ar Estonia. Laikam jau es nebūtu pie šā darba ķēries, tomēr šajā lietā bija tādas mīklas, kuras neviens žurnālists nelaistu garām. Tā kā esmu kara vēsturnieks, kurš rakstījis diezgan nopietnas grāmatas, man ir zināma pieredze. Savulaik biju pirmais padomju žurnālists, kurš intervēja Verneru fon Braunu. Lai intervija notiktu, toreiz iesaistījās divi ievērojami cilvēki – Literaturnaja gazeta redaktors Aleksandrs Čakovskis un maršals Žukovs. Redaktoru īpaši vērā neņēma, bet Žukovs to nokārtoja. Es nointervēju fon Braunu un sarakstīju grāmatu Taina koda F13. Biju pirmais, kas atvēra jaunu lappusi kara vēsturē par to, kā pa toreizējo Ļeņingradu Otrā pasaules kara laikā tika gatavots raķešu Fau1 un Fau2 trieciens, kā tika vestas pirmās raķetes, kā šo operāciju izjauca. Arī toreiz bija nedaudz savādi ap dūšu, bet esmu kara vēsturnieks. No piecpadsmit manām grāmatām divpadsmit ir veltītas Otrajam pasaules karam – izlūkošanai, pretizlūkošanai. Mans galvenais mērķis šajā darbā vienmēr bija atrast varoņus tajā vai kādā citā valstī, kuri kaut kādu iemeslu dēļ tika aizmirsti. Arī toreiz bija bīstami rakstīt! Mani varoņi bija pazīstami cilvēki. Saprotiet, viņi bija izlūki, veica svarīgu misiju, atgriezās dzimtenē, bet viņus iemeta koncentrācijas nometnē. Labākajā gadījumā, jo reizēm jau ielaida arī lodi pierē. Mani glāba tas, ka nebiju partijā. Ja bija nepatikšanas, toreiz jau parasti gribēja izslēgt no partijas. Kad uzzināja, ka neesmu partijas biedrs – nu ko tad no manis varēja prasīt. Esmu žurnālists un esmu pieradis pie šīs sajūtas. Tā ir atbilde uz jūsu jautājumu.

– Ja ņemam Estonia katastrofu. Tas gadījums bija dīvains no sākta gala. Atceros, toreiz lasīju, brīnījos, kas tur notiek? Brīnījās visi, kas prata salikt kopā ne vien vārdus šo ziņu teikumos, bet arī kustināt smadzenes. Pazudis kapteinis, kas tika izglābts un parādīts televīzijā, pazuda divas māsas – dejotājas, kuras no sākuma bija izglābto sarakstos un kuras cilvēki redzēja uz sauszemes pēc katastrofas... Divpadsmit cilvēki! – Tur jau tā lieta, bet nekāda lielā trokšņa pasaules masu medijos nebija!

Redziet, tolaik, kad tas notika, es dažādu izdevumu – gan Latvijas, gan citu valstu – uzdevumā strādāju par korespondentu Eiropā. Mūsu redakcija bija Briselē un Prāgā. No visiem žurnālistiem es dzirdēju vienu un to pašu. Cik savāds ir gala slēdziens par katastrofas cēloņiem! Patiesi savāds! Slēdziens vēsta, ka Estonia nogrima, jo atvērās prāmja priekšgala vārti, pa kuriem kuģī iebrauca auto. To sauc par vizieri. Bet jebkurš kuģu būves institūta pirmā kursa students jums pateiks – ja vizieris būtu atvēries, applūstu auto klājs un ūdens tālāk netiktu. Estonia noturētos virs ūdens vismaz astoņas stundas. Pa šo laiku cilvēkus varētu izglābt.....

***

Avoti: Preses un interneta publikācijas, ordo-clan.com