Ir skumji, kad ļauna slimība pārtrauc dzīves pavedienu un cilvēks aiziet spēka gados, vēl pilns spara un nodomu, spējīgs vēl daudzko dot sabiedrībai. Nāve aizsaukusi Māru Amoliņu tikai 52 gadu vecumā. Māra bija aktīva Toronto latviešu sabiedrībā, laba skolotāja un krietna ģimenes māte. Viņa dzimusi Vācijā, Holšteinas apgabalā, Jāņa un Maigas Pētersonu ģimenē. 1950. gadā ģimene ieceļoja Kanādā. Jau 4 gadu vecumā Māra sāka skolas gaitas, vispirms latviešu sestdienas skolā, tad vietējā skolā. Beigusi latviešu ģimnāziju Toronto un vidusskolu Kingsitijā, Māra Gvelfas universitātē studēja socioloģiju un psiholoģiju, ieguva bakalaures grādu socioloģijā, pēc tam gadu mācījās skolotāju seminārā un sāka strādāt par skolotāju. Studiju laikā Māra pievienojās studenšu korporācijai Gundega. 1975. gadā viņa apprecējās ar inženieri Uldi Amoliņu (Fr.Academica). 1979. gadā piedzima Zinta, 1980. gadā Krista un 1984. gadā Arnis. Līdztekus bērnu audzināšanai Māra aktīvi piedalījās latviešu sabiedriskā dzīvē, darbojās Sv. Andreja draudzē un vairākus gadus bija Federālās progresīvo konservatīvo partijas locekle. Māra veda bērnus uz skolu „Valodiņa", kur pati bija skolotāja. Viņai ļoti patika skolotājas darbs, un viņa sāka strādāt vidusskolā, kur garīgi atpalikušiem jauniešiem iemacīja sīkus, praktiskus darbus. Māra nolēma iegūt arī ma ģistra grādu, bet diemžēl slimība pārtrauca visas ieceres, un 2001. gada 18. februāri viņa aizgāja mūžībā. Māru Amoliņu pēdēiā gaitā 24.februārī izvadīja no Sv. Andreja baznīcas.  Atvadu mielasts notika Latviešu centra lielajā zālē, jo daudzi gribēja parādīt Mārai pēdējo godu un teikt mierinājuma vārdus ģimenei. Māra vēlējās, lai ziedu vietā ziedotu peldbaseina iekārtošanai Sv. Andreja draudzes nometnē „Sidrabene". Dzīvesbiedrs Uldis Amoliņš pateicās pavadītājiem un pastāstīja par Māras pēdējo gadu gaitām, kad sākās ļaunā slimība. Sirsnīgi un sēri izskanēja pēdējie atvadu vārdi. Pārāk agri noslēdzies darbīgs mūžs. Māra varēja vēl tik daudz dot un darīt sabiedrības labā. Lielākais zaudējums ir ģimenei: bērniem pietrūks mātes gādīgo un mīļo roku, vīram - dzīvesdrauga, ar ko dalīties priekos un bēdās. Paliks tikai atmiņas un mīlestība, kas nekad nebeidzas. Toronto latviešiem Māra vienmēr paliks atmiņā kā jauka, dzīvesprieka pilna, vērtīga sabiedrības locekle. (Laiks, 21.04.2001)