1601. gada pavasarī Poļu-zviedru kara (1600-1629) laikā zviedru karapulki ieņēma Turaidas pili. Pēc kaujas pils rakstvedis Greifs starp nogalinātajiem atrada dažas nedēļas vecu meitenīti. Greifs aiznesa meitenīti mājās un apņēmās viņu izaudzināt. Bija maija mēnesis un meitenīti nosauca par Maiju.

Pagāja gadi un Maija izauga par daiļu jaunavu. Viņas skaistuma dēļ Maiju dēvēja par Turaidas Rozi. Gaujas pretējā krastā — Siguldas pilī — dzīvoja viņas līgavainis — dārznieks Viktors Heils. Vakaros viņi satikās pie Gūtmaņa alas. Tajā laikā pilī dienēja divi poļu armijas dezertieri — Jakubovskis un Skudrics. Jakubovskis iekāroja Maiju un vēlējās viņu precēt, taču meitene bildinājumu noraidīja. Tas Jakubovski tā saniknoja, ka viņš nolēma iegūt meiteni ar varu. Viņš aizsūtīja Skudricu it kā Viktora uzdevumā pie Maijas, lai viņa atnāktu ierastajā tikšanās vietā - bet neierastā laikā. Kad Maija atnāca un saprata, ka ir lamatās, viņa nolēma labāk mirt, nekā tikt apkaunota. Tas bija laiks, kad cilvēki vēl ticēja burvestībām. Meitenei ap kaklu bija sarkans zīda lakatiņš, ko bija dāvinājis viņas līgavainis, tādēļ viņa teica Jakubovskim, ka šim lakatiņam piemīt burvju spējas — tā nēsātājs tiek pasargāts no zobena cirtieniem, un aicināja to pārbaudīt. Jakubovskis sākumā vilcinājās, bet tad cirta no visa spēka un meitene saļima pie viņa kājām. Jakubovskis nobijās un šausmu pārņemts par izdarīto aizskrēja uz mežu un pakārās.

Pievakarē Heils atrada Maiju alā nogalinātu un steidzās uz Turaidu pēc palīdzības. Pie alas tika atrasts Viktora cirvītis asinīs. Tiesa notika Turaidas pilī un tā lēma, ka slepkava ir Viktors un viņu notiesāja uz nāvi.

Notikumu gaitu mainīja Skudrics, kurš bija sekojis Jakubovskim un visu redzējis. Viņš tiesai pastāstīja, kas bija noticis īstenībā un Viktors tika attaisnots, bet meitene apglabāta kapsētā pie Turaidas baznīcas. Viņas kapa vietu var aplūkot pie Turaidas baznīcas, Turaidas pils apkārtnē, Turaidā, Siguldā.

Source:, wikipedia M. v. Wolffeldt, Mittheilungen aus dem Strafrecht und dem Strafprocess. II B. 2. T. Mitau, 1848