Inženieris, uzņēmējs, Nobela prēmijas ieviesēja Alfrēda Nobela un uzņēmēja Roberta Nobela brālis. Izgudrotājs un inovators- naftas rafinēšanas metožu izstrādātājs un ieviesējs, pirmā naftas tankera ieviesējs u.c.

Brāļu Nobelu kompānija bija pasaulē lielākā naftas ieguves un pārstrādes kompāniju (sasniedzot līdz 50% no naftas ieguves daļas pasaulē), bāzēta Baku.

Dzimis Stokholmā uzņēmēja un inženiera Imanuela Nobela ģimenē.

1859. gadā, pēc tēva bankrota, kreditori viņa uzticēja vadīt iepriekšējo viņa ģimenes uzņēmumu  Fonderies et Ateliers Mécaniques Nobel Fils. Kompānija nodarbojās ar mīnu, tvaika dzinēju u.c. kara līdzekļu ražosanu, taču bija cietusi smagus zaudējumus pēc Krimas kara (1856.g.)

Dažus gadus vēlāk, iegūstot dažu fondu atbalstu, izveido Pēterburgā jaunu kompāniju-  Machine-Building Factory Ludvig Nobel. Kompānija ražoja patronas, patronu magazīnas un īsā laikā kļuva par lielāko šī veida ieroču piegādātāju Krievijai.

1876. gadā viņš nosūtīja savu brāli Robertu uz Azerbaidžānu, lai tas tur iegādājas koku ieroču ražošanas vajadzībām. Taču Roberts par līdzpaņemto naudu iegādājās naftas lauku. Ludvigs 1876. gadā arī nolēma apmeklēt Baku kopā ar savu 17 gadu veco dēlu Emanuelu. Roberta sasniegumi Ludvigam šķita iespaidīgi, un viņš drīz secināja, ka mazā naftas kompānija varētu strādāt vēl efektīvāk, ja viņš palīdzētu brālim ar savām inženiera zināšanām.

Viņam bija daudz ieceru, kā transportēt naftu no Baku ievērojami lielākā daudzumā nekā līdz šim. “Tas nozīmētu milzīgas priekšrocības!” viņš sajūsmināts rakstīja Alfrēdam Zviedrijā.

Naftu no atradnēm līdz aptuveni 12 km attālajai pārstrādes rūpnīcai Baku veda mucās ar zirgu pajūgiem. Tā bija laba peļņas iespēja daudziem vietējiem tatāriem, bet tāds transports bija lēns un dārgs. Ludvigs atcerējās ziņas par amerikāņiem, kas naftu sūknēja pa lieliem cauruļvadiem, un aizsūtīja savus pārstāvjus uz ASV, lai tie uzzina vairāk par šādu konstrukciju. Viņš piedāvāja arī citiem pārstrādes uzņēmumiem piedalīties cauruļvada būvēšanā, bet tie atteicās.

“Mums taču ir tatāri,” skanēja atbilde.

Jau 1877. gadā Ludviga pasūtītās caurules bija klāt, un drīz pa tām sāka plūst nafta. Tas saniknoja tatārus, kuri nu bija zaudējuši darbu, un brāļiem vajadzēja nolīgt kazakus, lai viņi apsargā cauruļvadu un neļauj to sabojāt. Šī investīcija tik un tā atmaksājās jau pēc gada.

Brāļi apvienoja savus spēkus un līdzekļus, un 1879. gadā Ludvigs kā lielākais akcionārs un kā jaunākie partneri - brāļi Roberts un Alfrēds nodibināja akciju sabiedrību  Branobel

Ludvigs bija ļoti apņēmīgs, un brāļu uzņēmums “Branobel”, saīsinājums no “Brother Nobel”, drīz Baku uzbūvēja 13 patstāvīgas pārstrādes rūpnīcas, kā arī ierīkoja izplatīšanas tīklu, kas sniedzās līdz visiem Krievijas nostūriem.

Brāļi pirmie pasaulē uzbūvēja tankkuģi un pirmie Krievijā sāka vest naftas produktus speciālās dzelzceļa cisternās uz lielajām uzņēmuma noliktavām. No turienes tos mucās sūtīja tālāk pa visu Krieviju.

Kad radās grūtības ar mucu sagādi pietiekamā daudzumā, brāļi nodibināja fabriku, kas saražoja ap 100 000 mucu gadā.

Tā pamazām viņu naftas impērija kļuva par vienu no lielākajām Eiropā, un tajā strādāja vairāki tūkstoši cilvēku.

Brāļu Nobelu firmā pret strādniekiem izturējās ievērojami labāk nekā vairumā citu rūpniecības uzņēmumu 19. gadsimta beigās.

Darbadiena gan bija gara, bet arī alga bija laba, un strādnieki pat saņēma daļu no ikgadējās peļņas. Turklāt viņiem piedāvāja apmesties pietiekami labos dzīvokļos, nevis netīrajās barakās.

 Strādnieku bērni bez maksas varēja mācīties skolā, savukārt simt uzņēmuma ierēdņiem Ludvigs uzbūvēja speciālu pilsētiņu “Villa Petrolea”, kur “bija parks un visas mājas ar dārzu”.

wikipedia, citāti no  "Ilustrētā Vēsture", Ibs Salomons