"Šai rudenī L.Seppe sekmīgi izturējusi pārbaudījumus Latvijas konservatorijas dziedāšanas klasē. Lai jaunajai dziedātājai būtu iespējams izglītoties sirsnīgi ieteicams visai sabiedrībai koncertu apmeklēt, kura vokālās mākslas daļu ar dziesmām un ārijām izpildīs pati jaunā dziedātāja" - šī vecās avīzes ziņa un necila fotogrāfija līdz šim bija viss, kas mums bija zināms par mūsu novadnieci dziedātāju Ludmilu Sepi - Ešu. Nu varam pastāstīt daudz vairāk. Un tā…
Ludmila Sepe dzimusi 1918.gada 19.decembrī Salacas pagasta Vīskalnu mājās kā trešais bērniņš, bet rūpes par trim meitām jāuzņemas mātei vienai pašai, jo tēvs pirms 2 mēnešiem miris. Nu jādzīvo svešu ļaužu pajumtē un jāgādā par ikdienas iztiku. Tēvs bijis kalējs un arī kaislīgs vijoles spēlētājs, kurš teicis, ka meitām vispirms jāmācās notis un tikai tad grāmatas lasīt. Ludmila stāstījusi, ka pie mātes nākušas kaimiņienes un lūgušas Dievu, lai jaundzimušais bērniņš neizdzīvo - ar divām lielākajām meitām būšot vieglāka iztikšana. Māte arī lūgusies, bet par to, lai meitai veselība un pašai izturība.
Jau agrā bērnībā melnmatainā tumšace atšķīrās no savām māsām, prata nodziedāt neskaitāmas tautasdziesmas, varēja spēlēt cītari un citus mūzikas instrumentus. Nesatikusi savu tēvu, bet mantojusi no viņa izcilu muzikalitāti, Ludmila ar māsām un mammu dziedāja gan mājās, gan pareizticīgo draudzes korī.
Arī mācoties Salacgrīvas skolā tiek pamanīta mazās Ludmilas dzidrā balss, un skolotājs Eidemanis mudina mācīties arvien jaunas dziesmas, iesaistot viņu muzikālos priekšnesumos, mācot Vītola bērnu dziesmas skolas sarīkojumiem. Eidemanis arī ir tas, kas rosina pievērsties dziedāšanas studijām nākotnē.
1936.gadā Ludmila Sepe ar krustmātes finansiālu palīdzību iestājas Sk. Bērziņas - Rozenbergas mūzikas skolā, bet iztikai pelna pati, uzkopjot istabas. 1937.gadā, izturot ievērojamu konkursu, iestājas Valsts konservatorijā Elzas Žebranskas klasē, taču nav kur ņemt mācību maksu 200 latus, jo krustmāte viņu vairāk neatbalsta. Te palīdzība nāk no dzimtās Salacgrīvas - skolotāja Kristīne Jerkina ierosina sarīkot labdarības koncertu, lai palīdzētu savai bijušajai skolniecei ar mācību naudu. Salacgrīvieši bijuši sirsnīgi un atsaucīgi, apmeklējuši koncertu kuplā skaitā, un viņiem patikusi skaistā Sepes jaunkundze ar krāšņo balsi. Par to gan dabūjusi rājienu no savas pedagoģes, jo studentiem, īpaši tiem, kas tikko iestājušies konservatorijā, bijis aizliegts uzstāties patstāvīgos koncertos. Tomēr, lai pelnītu mācību maksu tālākām studijām, jaunā māksliniece piedalījusies Sabiedrisko lietu ministrijas rīkotajos koncertos visā Latvijā.
1941.gadā Ludmila Sepe beidz valsts konservatoriju, un viņu uzaicina par solisti uz Liepājas operu M-me Butterfly lomai. No šī brīža tā ir viņas mīļākā loma, ko pratusi izpildīt īpaši izjusti un guvusi ļoti lielu atsaucību no klausītājiem. Ārija “Kādā jaukā dienā” no Džakomo Pučinī operas M-me Butterfly jaunajai māksliniecei ir “laimes” dziesma - ar to iestājas mūzikas skolā, izpilda, stājoties konservatorijā, un tā arī pašķir ceļu uz operas skatuvi Vācijā.
1944.gadā Ludmilu Sepi uzaicina uz Rīgu, uz Nacionālo operu izpildīt M-me Butterfly lomu, kas gūst izcilus panākumus un labas atsauksmes. Ceļš uz Balto namu - visu mākslinieku cerību piepildījumu - ir vaļā, bet ir kara laiks, tuvojas fronte, un Ludmila Sepe kopā ar frontes teātri, kurā jau kādu laiku darbojās, apciemojot ievainotos hospitāļos un kareivjus nometnēs, ar kuģi “Lappland” dodas svešumā - caur Poliju uz Vāciju. Turpinot koncertēt  pienāk kara beigas. Turpat Vācijā 1945.gadā Ludmila apprecas ar Verneru Ešu, 1946.gadā piedzimst meita Rūta.
Koncertējot visā Vācijā kopā gan ar pianisti Hertu Lūsi, gan komponistu Jāni Mediņu un viesojoties ar koncertiem Anglijā, Zviedrijā, Amerikā, dziedot Bīlefeldes operā, paiet mākslinieces radošais mūžs. Ludmila Sepe - Eša aizgājusi mūžībā 2006. gada 28.maijā, un apglabāta blakus savai meitai, kas jau 1998.gadā bija atstājusi šo sauli, Reichshof - Denklingenā Vācijā, Valdbrolas kapos. (salacgriva.lv)