Ludmila piedzima 1930.gada 2.jūlijā Ludzas rajonā Pasienē. Ludmilas vecāki  Nikolajs  un Antoņina Miončinski  tajā laikā dzīvoja  12 km attālajā Zilupē, bet vasarā ģimene dzīvoja  pie vecmāmiņas  Annas Gromas mājās “Gromi” Pasienē.

Ludmila piedzima kā otrs bērns ģimenē, vecākajai māsai Florentīnai bija jau divi gadi. Pēc diviem gadiem Nikolajam un Antoņinai piedzima vēl trešā meita Irēna. Dēls Dionīsijs piedzima vēl pēc 16 gadiem 1946.gadā.

            Ludmilas tēvs Nikolajs Miončinskis (1900.-1954.)  pēc nostāstiem bija cilvēks ar “zelta rokām”, labi orientējās mehānismos, motoros un aparātos, strādāja robežsardzē telefonu sakaru nodrošināšanā, gan par kinomehāniķi, vēlāk Rīgā strādāja par meistaru tekstīlfabrikā un mehāniskajā darbnīcā.  Darba meklējumos ģimene vairākkārt pārcēlās un meitām arī bija jāmaina skolas gan Zilupē, gan Rīgā, gan Priekuļos. Māte Antoņina Miončinska (1903.-1965.) piepelnījās ar šūšanas darbiem un bija apkārtnē iecienīta šuvēja.

            1947.gadā Ludmila izņēma dokumentus no  Rīgas 9.vidusskolas (tagad Natālijas Draudziņas ģimnāzija), lai iestātos mācīties uzreiz 2.kursā pirms gada dibinātajā Rīgas kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā. Tehnikuma gadi bija Ludmilas skaistie jaunības gadi, kad bija ne vien mācības, bet arī prieki un jautrība kopā ar skolas biedriem, daudzi no kuriem palika par tuviem draugiem uz mūžu.

            1950. gadā tehnikums bija pabeigts un Ludmila sāka savas darba gaitas sākumā Kandavas kultūras namā, vēlāk Tukumā  kultūras nodaļā un Durbes sanatorijā. Vēlāk Ludmila ar nožēlu atcerējās tos dažus gadus savā profesijā, jo tik ļoti nepieņemami bija ar komunistisko propagandu un ideoloģiju pārpildītie darba pienākumi, kad kultūras darbs nozīmēja svešas varas uzspiestā dzīves veida slavināšanu. Strādājot par kultūras dzīves organizētāju Durbes sanatorijā,  1952. gadā Ludmila satika savu nākamo vīru ārstu Borisu Lisačenko (1921.-1997.). 

            Lai nevajadzētu atgriezties netīkamajā kultūras darbā, Ludmila apguva citu profesiju. 1963.gadā Ludmila pabeidza  divgadīgus šūšanas un piegriešanas kursus pie slavenās pasniedzējas Azarovas un pati kļuva par izcilu šuvēju. No 1967.gada līdz pat aiziešanai pensijā Ludmila vadīja šūšanas kursus Rīgā un Jūrmalā. Padomju deficīta laikos kursos sievietes iemācījās šūt visu, sākot no naktskrekla līdz pat mētelim. Slava par kursiem, kur sievietes varēja sevi apģērbt pēc pēdējās modes, gāja no mutes mutē un nu jau gribētāju mācīties bija tik daudz, ka nepietika ar grupām Autotransporta darbinieku klubā (tagadējā Vernisāža un restorāns “Biblioteka Nr.1” pie Vērmaņa dārza). Grupas bija dibinātas  Lielupē zvejnieku kolhoza “Uzvara” kultūras namā, zinātniskajos institūtos un birojos. Ludmila strādāja, vadot katru dienu divas grupas, novadot 3-4 stundu garas nodarbības un pārnākot mājās vēlu vakarā. Bet tas darbs sagādāja lielu prieku un gandarījumu, iepazīšanās ar  daudziem cilvēkiem, skaistu šūšanas ideju realizācija, tas viss kompensēja  saspringto darba režīmu, sabiedriskajos transportos un vilcienos pavadīto laiku.

            Dzīves pēdējos 20 gadus Ludmila dzīvoja kopā ar meitām, audzinot mazbērnus un mazmazbērnus, lasot grāmatas, aktīvi sekojot notikumiem Latvijā un pasaulē. Ludmila bija ļoti sabiedrisks cilvēks, aktīva vēstuļu rakstītāja  draugiem Latvijā un arī ārzemēs. Liela aizraušanās Ludmilai bija skaistu apsveikuma kartiņu veidošana, ar ko iepriecināja radus un draugus svētkos un jubilejās. Un tad nāca arī dzejoļi, pārdomas, atmiņas, kuras bija rūpīgi pierakstītas daudzās piezīmju grāmatās. Ziemassvētkos, Lieldienās, jubilejās tapa sirsnīgi dzejoļi, kurus Ludmila ar mīlestību lika savās kartiņās un dāvināja pa pastu daudziem, daudziem cilvēkiem. Liela daļa no dzejoļiem tika apkopoti par godu Ludmilas 90. jubilejai izdotajā grāmatiņā “Mana dzīve, mani vārdi”.

            Ludmila Lisačenko nomira 2021.gada 3.jūlija rītā, nākamajā dienā pēc savas 91.dzimšanas dienas, kas bija pavadīta jau slimnīcā. Noslēdzās ilgs, darba un  mīlestības piepildīts mūžs. Palika gaišas atmiņas par brīnišķīgu un dažādiem talantiem apveltītu cilvēku, mīļu māmiņu, vecmāmiņu un vecvecmāmiņu, draugu un skolotāju.

            Ludmila Lisačenko tika guldīta zemē blakus vīram Borisam un  māsai Irēnai 2. Meža kapos.