R.Mazjāņa raksts par Lūciju Žurovsku "Jelgavas ziņotājā" 1990.gada 17.novembrī: "Mēs esam tūkstoši. Tūkstoši dzimuši un auguši, skolās gājuši un lielajā dzīvē izvadīti zem sarkanbaltsarkanā karoga. Tūkstoši krituši kaujas laukos, nomocīti Staļina nāves nometnēs. Bet arī atgriezušies ne mazums. Astoņpadsmitais novembris ir mūsu svētki. Bērnu dienās esam skandējuši E. Virzas «Karogu», vēlāk pulciņos uz skatuves atveidojuši M. Zīverta «Tīreļpurvu», mazpulkos mācījušies zemi kopt, skautos un gaidās ieguvuši stāju. Kopā ar vecākiem esam stāvējuši pagalmā, kad tēvs vai vecākais brālis svētkos mastā uzvilka Latvijas valsts karogu, esam kopā piedalījušies valsts svētiku svinībās ... Glūdas pagasta «Rozītēs» kopā ar mājas saimnieci, manu vienaudzi Lūciju Žurovsku skatāmies albumu ar 30. gadu fotogrāfijām, atceramies savu Latviju un 18. novembri tajā laikā. Lūcija ir vietējā, viņa zina pat tālus pagasta ļaudis, ir aculieciniece daudzām norisēm cilvēku un māju likteņos. Un viņa stāsta par Glūdas pagasta sabiedrisko dzīvi no tās uzplaukuma Latvijas brīvvalsts gados līdz apsīkumam, kad sveša vara represēja Latviju un 18. novembri. Tagad Lūcija no «Rozītēm» tuvējā Glūdas deviņgadīgajā skolā varētu būt pagasta vēstures mācītāja. Un vispār šīs paaudzes gaišākie spēki būtu jāizmanto jaunatnes apvāršņa paplašināšanai. Lai bērni zinātu, kāds bijis pagasts, par kuru diemžēl ļoti maz var pastāstīt jaunie skolotāji un arī vecāki. Daudzi taču ir ienācēji. Šādā mācību stundā Lūcija Žurovska pagasta kartē iespraustu daudzu sennopostītu māju vietas, no kurām īpašnieki aizgājuši ne jau sava prieka pēc. Tad Glūdas pagasta jaunais pilsonis uzzinātu, cik daudz baltu karoga mastu pacēlās 18. novembrī, cik atraisīti plīvoja musu valsts cīņu un uzvaru simbols. Un pa visiem ceļiem tad brauca pajūgi ar ļaudīm, lai piedalītos svinīgajā svētku aktā sadraudzības biedrības «Līgo» namā «Līgotnes» (pie Glūdas stacijas). Neviens nebija mudināms, piedalīšanās svētkos bija pati par sevi saprotama, tā bija tautas tradīcija. Tur dziedāja Sadraudzības biedrības koris, kur altu grupā vienmēr bija Lūcija. Kori bez atlīdzības vadīja imuzikāii izglītotais bijušo Kreiļu māju saimnieks Juris Veitbergs. «Kreiļos» bieži vien notika arī mēģinājumi, tāpat arī Veitberga dzīves biedres Anastasijas vadītā dramatiskā pulciņa lasījumi. «Kreiļi» līdz ar «Līgotnēm" bija pašdarbnieku centrs ar bagātīgiem literatūras un nošu krājumiem. Pa ceļiem un taciņām turp devās jaunieši, pusmūža sievas un vīri. Un viņu vidū neiztrūkstoši arī Lūcija Žurovska - gan pašdarbības aktrise, gan koriste. Viņa bija ari Glūdas aizsardžu pulciņā. Juris Veitbergs, jau sirms un no mājām izraidīts, domājis par sadraudzības biedrības «Līgo» vēstures rakstīšanu. Lūcija pat pieļauj domu, ka vēsture arī tapusi un pēdas tai meklējamas pie diriģenta mazbērniem. Pieminams arī, ka Glūdas skolas ēku 30. gadu vidū uzcēla pāris gados un tūlīt pēc tam tikpat īsā laikā uz Piķa krogus pamatiem sadraudzības biedrības «Līgo» namu ar skatuvi, skatītāju zāli un palīgtelpām. Tur sadzīvoja gan Sadraudzības biedrība, gan aizsargu organizācija. Sarīkojumi bija bieži un vienmēr ļoti labi apmeklēti. Cilvēki pulcējās ne tikai «Līgotnēs», garīgos koncertus klausījās arī Glūdas baznīcā, kura sen jau izdemolēta un pārvērsta par valsts saimniecības noliktavu. Mūsu jaunības dienu lauku ļaužu turība tagadējai paaudzei nav saprotama, saka Lūcija Žurovska. Atstāstīšu kādu gadījumu. Uz Sibīriju izsūtītā Klijēnu mājas saimnieka dēls Jānis Pētersons interesējās par zaudējumu atlīdzību un iesniedza prasību finansu nodaļai. Tās darbinieces atbrauca pie manis kā pie apstākļu zinātājas. Mantas aprakstītāji, blēži, bija uzrakstījuši, ka izsūtītajam piederējušas divas govis, gulta un galds ... Kad sacīju, ka «Klijēnos» bija 30 slaucamas govis, traktors, kūlīšu sējējs un daudzas citas lauksaimniecības mašīnas, finansistes sāka šaubīties, bet nemaz negribēja ticēt, ka bagātajās mājās bijuši arī Meisenes porcelāna trauki, pāris duču sudraba nažu un dakšiņu... Lai Dievs dod mūsu bērniem un mazbērniem kāpt augšup, pretī Latvijas gaišajām dienāam."