Lonija Bergina ir mana deju skolotāja.

Viņa uz skatuves prata uzburt gan Pelnrušķītes deju, gan Cirka zirdziņu deju. Viņa strādāja Jelgavas dzelzceļnieku klubā par deju skolotāju. Es pie Lonijas nodejoju 7 gadus. Mēs gan mēģinājumos viņu uzrunājām par Iju Janovnu. Tie bija padomju laiki un pieņemts bija uzrunāt skolotājus vārdā un tēva vārdā.

Viņa nodibināja deju grupu “Juta”. Varētu padomāt,- meitenes vārds. Tā tas nav gan. Юношеский Танцевальный Ансамбль.

Dejojām mēs pamatā baletu. Bija mums baleta uzvedumi “Pelnrušķīte”, “Divpadsmit mēneši”. Kādus skaistus tērpus no marles un kokvilnas auduma prata uzburt Lonija un tērpu pārzine Raječka!  Mums bija meksikāņu, krievu,moldāvu…grūti uzskaitīt visas dejas, ko dejojām. Nu kur vēl spāņu Bolero, Samba,- tumši sarkani, zili, baltiem un rozā volāniem. Kleitas līdz grīdai. Kad meitenes izpleta savas kleitas un nostājās viena otrai blakus,- skatuves diognāle bija pilna jau ar 6 meitenēm. Kā man patika cirka zirdziņi. Tērpi vienkārši, bet kas par skaistu mūziku un deju vienmēr lūdza atkārtot. Mums bija parastie melnie mēģinājuma triko. Galvàs balts vainadziņš, kā zirdziņiem cirkā. Kājās poantes. Pie soļiem tās skanēja kā zirdziņu soļi.

Skolotāja mums iemācīja runāt mūzikā bez vārdiem,-ar kustībām. Iemācīja dziļu izpratni par to, ko saka mūzika. Kā prast ar kustību nodot skatītājam mūzikā izteiktās jūtas, notikumus.

Paldies manai skolotājai par visu, ko man iemācīja. Izcila skolotāja, apdāvināta ar neierobežotu iztēli, ar talantu iemācīt.

25.12.2021, Jolanta Vucāne