Š. g. 28. janvārī nāves eņģelis atlidoja uz Krūzu mājām, lai no tām paņemtu un aiznestu sev līdz uz debesīm visjaunāko no mājas iedzīvotājiem, nepilnus 11 g. veco Ulbērtu Lidiju. Dziļi skumst Bātas bapt. dr. svētdienas skola ar saviem skolotājiem par savu mīļo un čaklo skolnieci, kura viņai piederēja jau no šūpuļa. 3. g. vecumā mazās kājiņas sāka kāpt kalnā, kur atrodās baznīca, lai svētdienas skolā piebiedrotos saviem lielākajiem biedriņiem. 5 g. vecumā viņa iepriecināja bērnu svētkos klausītājus ar savu solo dziesmu. Ātri viņa pārauga pirmo pakāpi, tika pārcelta otrā pakāpē. Lekcijas atstāstijumā viņa vienmēr ieņēma pirmo vietu. Darbiņus, kurus viņai uzticēja svētdienas skolā, viņa izpildija uzticīgi. Nokavēt svētdienas skolu bez saslimšanas gadijuma viņai bija noziegums. Uzbrūkot aizdomīgai plaušu slimībai, viņu vēl spēcīgu un dzīvības pilnu uz sanatorijas ārsta iekteikumu 14. sept. ievietoja Vaiņodes valsts darbinieku sanatorijā, no kuras 9. decembrī viņu pārveda savārgušu un kā aizlaustu ziediņu ielika gultiņā. Viņas bezmiega naktīs, māmiņai pie gultiņas stāvot, bija jāatbild uz daudz jautājumiem par debesīm, Balto troni un daudz tūkstošiem tur baltā apģērbā. Redzot māmiņu raudam, viņa sacījusi : «Neraudi, Jēzus mani mīlē!" Pēdējā nedēlā viņa izsacīja vēlēšanos mirt. Pēdējā nāves cīņā, kura bija grūta, man turot viņas rociņu savējā, dziļās skumjās atlika tikai apņemšanās manas vēl atlikušās dienas jo cītīgāk veltīt svētdienas skolas darbam, lai katrs, kas apmeklējis svētdienas skolu, reiz no šīs dzīves šķiroties, varētu sacīt : Jēzus mani mīlē. Viņas iznīcīgo miesas tērpu 3. februārī guldija Bātas Silenieku kapsēta. Pie kapa bez vietējā mācītāja F. F. Ulberta skaisti runāja Gramzdas dr. mācītājs E. Karzons. Vaiņagus bez svētdienas skolas un skolotājiem savai otrās klases skolniecei nolika ari Vaiņodes pamatskola. Pēc mīļās aizgājējas bez citiem mīļiem tuviniekiem sēro tēvs, māte, divas māsiņas un vectētiņš.

Avots: Kristīgā balss, 01.03.1940