Lidija Melbārde (dzim. Zauls) nāca pasaulē 1925. gada 1. maijā Aizputes apriņķī, Aizputes pagastā, Rudbāržos, „Remesu” mājās.

1941. gada naktī no 13. uz 14. jūniju sešpadsmitgadīgā Lidija kopā ar māti Emīliju un gadu vecāku māsu Austru tika izvesta no Kalvenes dzelzceļa stacijas uz mūža nometinājumu Sibīrijā, Ujaras rajonu Krasnojarskas novadā. Padomju režīma deportācija notika bez tiesas sprieduma, bez jebkādiem apsūdzības aktiem. Tikai nometinājumā Lidija uzzināja, ka viņa izsūtīta kā „sociāli bīstams elements”! Savu tēvu Ansi Lidija pēdējo reizi redzēja Rīgā, Šķirotavas stacijā. Ansis Zauls tika arestēts un izvests izmeklēšanai un tiesāšanai uz PSRS iekšlietu sistēmas t.s. „labošanas darbu koloniju” Vjatlagā, Kirovas apgabalā, kur pēdējās 1941. gada dienās gājis bojā. Nāves cēlonis nav zināms: vai nu izpildīts nāves sods, vai nu miris pirms tā izpildīšanas.

40. gadu vidū Sibīrijā Lidija iepazinās ar latviešu puisi Gunāru, arī izsūtītu 1941. gada 14. jūnijā kopā ar māti Annu, tēvu Edvardu un brāli Ilmāru no Marijas ielas Rīgā (Precīzāk, Gunāra tēvs tika arestēts un izvests uz PSRS IeTK labošanas darbu nometni „Usoļlag”, Molotovas apgabalā, kur miris 1942. gada 7. maijā. Nāves cēlonis nav zināms). Lidija un Gunārs apprecējās. Tā Lidija Zauls kļuva par Lidiju Melbārdi. Drīz vien – 1949. gadā pasaulē nāca viņu pirmdzimtais – dēls Juris (800 gr., neiznēsāts), jo Lidijas organisms vēl nebija atlabis no bada un smaga fiziska darba. Gadi gāja, sadzīves apstākļi uzlabojās. 1953. gadā piedzima meita Ieva.

Pēc septiņpadsmit nebrīvē pavadītiem gadiem – 1958. gadā Lidija ar ģimeni, atgriezās Dzimtenē. Atgriešanās bija iespējama pēc Staļina nāves un politiskajām pārmaiņām 50. gadu otrajā pusē. Ilgāku laiku ģimene nevarēja saņemt t.s. pierakstu Rīgā. Vietējās varas pārstāvji ciniski ieteica atgriezties tur, no kurienes atbraukuši! Tomēr ar vīramātes Annas neatlaidīgām pūlēm izdevās saņemt pierakstu un apmesties uz dzīvi Rīgā.

Lidija ilgus gadus strādāja par presētāju skaņu plašu fabrikā „Melodija”, pēc tam – par locītāju tipogrāfijā „Cīņa”, no kurienes aizgāja pelnītā atpūtā – pensijā. Būdama pensionāres statusā, Lidija vēl desmit gadus nostrādāja Latvijas PSR Revolūcijas muzejā (tagad – Latvijas Kara muzejs) par katlu mājas operatori. Visās darbavietās Lidija, viņai uzticētos pienākumus, veica ļoti godprātīgi un apzinīgi, par ko liecina neskaitāmi goda raksti un pateicības.

Paralēli valsts darbam, brīvdienās Lidijai ar vīru Gunāru patika rušināties dārzā (kādā no Ķekavas pagasta dārzkopības sabiedrībām), audzēt puķes, ogas, dārzeņus. Pēc aiziešanas pensijā Lidijai par vaļasprieku kļuva kārklu klūdziņu un sloksnīšu no skuju koku saknītēm pīšana. Izgatavoja dažādus etnogrāfiskus sadzīves priekšmetus – cibas, pīnes, grozus, vāzes, paplātes, paliktņus. Pīšanai nepieciešamos materiālus iegūt un sagatavot (klūgu šķirošana, sutināšana, mizošana, šķelšana, kalibrēšana) palīdzēja vīrs Gunārs. Ar saviem pinumiem Lidija piedalījās neskaitāmās izstādēs, ieguva Tautas daiļamata meistara nosaukumu.

Lidija nodzīvoja garu, bagātu un pilnvērtīgu dzīvi. Tika izaudzināti un izskoloti abi bērni. Gūtā dzīves pieredze nodota bērniem, mazbērniem un mazmazbērniem. Arī dzīves gudrība un mīlestība. Viņi ir tikuši mīlēti un lutināti.

Lidija aizgāja viņsaulē savā 92. dzīves gadā – 2017. gada 4. aprīlī. Vīrs Gunārs jau bija miris 1997. gadā. Lidija tika guldīta blakus savam vīriņam Salaspilī, Tilderu kapos.