Ja par gleznotāju Emiliju Gruzīti (dzim. Upīte 1873, Virānes muižā) var teikt, ka viņai
noteikta tieksme uz misticismu,
ka viņai kā gleznotājai un arī
kā cilvēkam tuvs ir roman
tisms, tad par otru latviešu glez
notāju Leontīni Z ē b a u e r i
saka, ka tā tver dzīvi reāli. L. Zē
bauere dzimusi 1878. gada 12. jūlijā Valles pa
gasta ''Tuktēnu'' mājās, kas piederēja,
viņas tēvam Andrejam Bērtuļa d. Zēbaueram. Tēvam vajadzēja daudz
strādāt, lai nopelnītu uzturu lielajai
ģimenei — desmit bērniem. Viņam
palīdzēja neprecējies brālis Mārtiņš Bērtuļa d. Zēbauers, viens
no pirmiem latviešu ārstiem, kas
dzīvoja un darbojās Carīcinā, Saratovas gub.. Bēr
nus audzināja māte Minna (dz. Grīnberga), kas, kā bārene,
bija kādas tuvākas radinieces pasko
lota. Kad pienāca skolas gadi, Le
ontīni sūtīja uz Bausku, kur tā no
beidza vietējo meiteņu skolu. Tad
viņa pārnāk uz Rīgu un iestājas
Blūma zīmēšanas skolā. Šeit viņa
mācās no 1897. līdz 1903. g. 1903. g.
viņa atver studiju, kur «pasniedz dāmām pulciņos mālēšanu uz koka,
stikla, drēbes v. t. t., kā arī zīmē
šanu un gleznošanu pēc dabas". Tad
viņa dodas uz Pēterpili, mācās pie
L. Dmitrijeva — kaukāzieša un J.
Brāza. 1905. g. nemieru dēl viņa
spiesta Pēterpili atstāt un nākamā
gada februārī dodas uz Mincheni,
kur mācās pie Šildknechta. Šeit vi
ņa pavada pusotra gada, tad nolemj
atgriezties mājās. Pa ceļam viņa vēl
iegriežas Parīzē, pastrādā tur kā
dus mēnešus. Pārbraukusi mājās,
Zēbauere sāk kādus mazākus darbus
izstādīt gan Saulītes-Melderes, gan
J. Rieksta mākslas salonā, bet 1911.
gadā viņa piedalās 3. Latviešu māk
slinieku izstādē ar liela formāta
žanra gleznu «Vistu kūtī", kas sai
stīja recenzentu uzmanību. Viens
no viņiem atrod, ka šī glezna no vi
siem 200 eksponātiem esot otrā pēc
labuma, kāds cits atzīst, ka tā esot
labākā žanra glezna izstādē, viņa
esot «sulīgi, gaiši un spilgti glezno
ta — ja zīmējums būtu stingrāks, šī
glezna flāmu žanrā būtu nevainoja
ma". Bet daži arī uztraucas par glez
nas sižetu: «Šādi motīvi nevar estē
tiski apmierināt, te redzama tikai no
gatavojusies technika", raksta viens,
bet otrs, dziļi sašutis par šo «vistu
barošanu", izsaucās: «cik daudz tī
kamāki būtu redzēt pie sievietes
krūts piespiestu bērnu, bet ne vistu".
Liekas, ka vairāk taisnības gan bijis
tam kritiķim, kas ieteicis mākslinie
cei nodoties šī žanra tālākai izkop
šanai, ka tas laikam būtu bijis «pa
reizais ceļš", pie kura turoties viņa
«dienās varēs nostāties mūsu glezno
tāju pirmajās rindās". — Bet drīz
vien karš pārtrauc mākslinieces tā
lāko attīstību. Viņa aizbēg uz Krie
viju. Kara laika nemiers un šausmas
neļauj viņai nodoties radošam dar
bam, viņa lūko pelnīt maizi ar palie-
linātu fotogrāfiju retušēšanu un zī-
mēšanas stundu pasniegšanu. 1918.
gadā vina atgriežas dzimtenē, pāriet
dzīvot uz laukiem, kopā ar jaunāko
māsu ķeras pie izpostītās saimniecī-
bas atjaunošanas. Kad lielākie grū-
tumu pārvarēti, atkal mostas dziņa
zīmēt un gleznot. Viņa glezno savu
māti pie ratiņa, māsas meitu, kaimi-
ņus, pie kam iemīlējusi arī pasteles
krāsas. Bet saimniecībā darba vien-
mēr pa pilnam, visur pašai jāskatās,
jo uz algādžiem paļauties nevar. Var-
būt liekas, ka viņai diezgan paskar-
ba daba, jo viņa mēdz atklāti pateikt
katram acīs, ko viņa domā, bet kas
šo īpašību prot cienīt, tie viņai kļūst
patiesīgi draugi. Tas, ka dzīvē nav
piepildījies, ko viņa kādreiz varbūt
cerējusi, nav viņu sarūgtinājis, viņa
klusībā strādā tālāk, kad apstākli to
atļauj, strādā sev un tiem, kam ir
prieks par viņas darbiem.

https://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:213940|article:DIVL77|query:Z%C4%93bauere%20