Dzimusi Sesavas pagasta "Lodēs" amatnieka ģimenē. Mirusi Kanādā.

L. Vasariņas sapnis bija kļūt par aktrisi, un pēc teātra skolas beigšanas šis sapnis piepildījās. Viņa spēlēja Daugavpils teātrī daudzās ievērojamās lomās, līdz bija jādodas trimdā. Ar vīru un tikai dažus mēnešus veco dēliņu viņa devās cauri visai Vācijai un apmetās Austrijā, Glāzenbahas bēgļu nometnē. Tur bija rosīga latviešu bēgļu dzīve, un L. Vasariņa atkal spēlēja teātri. No Glāzenbahas Vasariņi izceļoja uz Arentīnu, kur 1951. gadā zaudēja vīru vilciena sadursmē un palika viena ar 7 gadus veco dēlu Andri. L. Vasariņa nonāca ļoti grūtos apstākļos, bet ar draugu palīdzību 1953.gadā pārcēlās uz Toronto. Toronto viņa strādāja Benjamiņa filmu laboratorijā un arī Latviešu sestdienas skolā par skolotāju. Viņa neaizmirsa arī teātra mākslu, piedaloties gan DV teātrī, gan Latv. b-bas Drāmas ansamblī. Sākot ar 1970. gadu viņa vada dažādus tautiskus uzvedumus Latviešu b-bas Drāmas ansambļa aktieru izpildījumā. 1976. gadā viņas režijā uzved "Čāpiņa dēla precības" un 1980.g. E. Zālītes lugu "Rudens rozes". Ar šo lugu arī beidzās viņas skatuves gaitas. Viņas režijā jaunie aktieri ieguva daudz labu padomu no viņas lielā pieredzes pūra. Savus padomus viņa nekad neliedza, jo viņas sirds vienmēr piederēja skatuves mākslai. Tad pienāca laiks, kad bija jāizšķiras par vienu no divām mīlestībām — dēlu vai teātri, jo dēls darba dēļ pārcēlās uz Vankuveru. Mātes mīlestība uzvarēja, un 1982. gadā viņa arī pārcēlās uz Vankuveru. Dzīvojot pie dēla, tomēr pietrūka draugu un latviešu sabiedrības. L. Vasariņa savu vientulību remdēja lasot grāmatas un pieķeroties ticībai uz Dievu. Savas pēdējās mūža dienas viņa vadīja aprūpes namā, cīnoties ar sāpēm un dažādām grūtībām. Vankuverā L. Vasariņas mirstīgās atliekas pārpelnoja, un dēls Andris pārveda pelnu urnu uz Toronto, kur viņas draudzenes M. Vesttāles izkārtojumā notika piemiņas brīdis 6. martā Sv. Andreja baznīcā. Piemiņas brīdi vadīja prāv. J. Cālītis ar Anitu Gaidi pie ērģelēm.

Avots: Latvija Amerikā, 27.03.1993