Sarejā, Dienvidanglijā, 1999. gada 29. oktobrī miris kapt. Leonīds Indriķis Uijerts. Dzimis 1909. gada 4. decembrī Salaspilī, kur tēvs bijis virsdārznieks pazīstamajā Šoka dārzniecībā - koku audzētavā. 1. pasaules kara laikā ģimene dzīvojusi Rīgā, vēlāk Tukumā, kur beidzis pamatskolu. Ar 1925.gadu mācijies Valsts Tukuma komercskolā, kur bijis vairāku jaunatnes pulciņu priekšnieks un skolas žurnāla redaktors, to beidzis 1928.gadā. No 1928. gada 28. septembra mācījies Latvijas Kara skolā, kuru beidzot un zvērot "Visu par Latviju", 1930.gada 18. novembrī saņēmis virsnieka zobenu. Pirmā dienesta vieta Daugavpilī, kur 1933.gadā paaugstināts par virsleitnantu. Beidzis Artilērijas virsnieku kursus. Sevišķu uzdevumu virsnieks Latgales artilērijas pulkā Krustpilī. Tur salaulājies ar skolotāju Emmu Abuci. Pēc Latvijas okupācijas 1941. gada 16.februārī kā polītiski neuzticams no dienesta atvaļināts. 1941. gada 21. jūnijā pievienojies latviešu nacionāliem partizāniem. Tukuma kārtības dienesta priekšnieks, kapteiņa pakāpē, īslaicīgi apgādes virsnieks Austrumu frontē. Tukuma apr. priekšnieka palīgs, un ar 1944.gada septembri - apriņķa priekšnieks. Tai laikā pieredzējis Sarkanarmijas iebrukumu Zemgalē; piedzīvoto aprakstījis "Daugavas Vanagu Mēnešrakstā" 1974.gada 3. numurā un vēlāk grāmatu sērijas "Latviešu karavīrs II pasaules kara laikā" 5. sējumā. Darbojies pie Latviešu pašpārvaldes, palīdzot izvietot bēgļu un leģionāru ģimenes un to tikšanu pāri Baltijas jūrai uz Zviedriju. Pēc kapitulācijas 1945. gada 10. maijā, pašam vadot motorlaivu (pēdīgi airējot), kopā ar vairākiem karavīriem izdevies sasniegt Gotlandi. Tur strādājis kūdras fabrikā. 1945. gada 18. augustā izmantojis izdevību, šķērsojot jūru, devies uz Angliju, ko sasniegta 26. augustā. Vimbldonā internēts. 1946. gada 14.februārī piešķirta uzturēšanās atļauja. No Zviedrijas 1946. gada 19. jūnijā ieradusies dzīvesbiedre ar meitiņu Baibu. Strādājis kādā viesnīcā Duličā (Dulwich), citā darbā Kensingtonā, tad Strendā (Strand). Pēc veselības traucējumiem apguvis pastnieka prasmi un strādājis Centrāl-Londonā. Kad 1946. gada beigās Londonā darbam slimnīcās sāka no Rietumvācijas bēgļu nometnēm ierasties latvietes un sekojošā pavasarī daudz citu latviešu, Uijerti iesaistījušies palīdzības darbā. L. Uijerts nodibinājis „Christian Aid for Latvian Refugees", un Emma Uijerta bijusi dāmu priekšniece. Pateicoties Uijerta uzņēmībai un angļu valodas prasmei, viņam sekmējies iepazīties ar daudzām angļu sabiedrībā ievērojamam personām; darbību atbalstījuši: Londonas bīskaps, Kanādas armijas Sarkanā krusta nozare, likvidējoties Anglijā, atdevusi bēgļu palīdzībai visu savu inventāru, Anglijas Bankas dir. Monro sagādājis eksporta atļaujas sūtījumiem Rietumvācijā palikušiem bēgļiem. Uijertu dzīvoklis 44 Hans Place un vēlāk māc. R. Slokenberga mājā 55 Hans Place, Londonā izveidojās par sanāksmes centru; katrs iebraucējs varējis saņemt kādu padomu un ticis pacienāts. Tur saiņi sūtīšanai uz Rietumvāciju, burtiski ar maisiem uz muguras nesti uz Sarejas (Surrei ) dokiem, kur novietoti uz latviešu apkalpes kuģiem.

1961. gada aprīlī Uijerti nopirkuši māju Tūtingā (Tooting). 1949. gada 16. novembrī piedzimis dēls Juris. Ģimene, iespēju robežās, daudz ceļojusi. Dzīvesbiedre Emma mirusi 1995. gada jūlijā, bet meita Baiba 1999.gada augusta beigās (atstāj divas meitas). Aizgājējs pēdējos gadus dzīvoja Rovfantas Latviešu mājā, bet beidzamās nedēļas - kādā kopšanas namā. Kapteiņa Leonīda L. Uijerta bēres notika 4. novembrī Sarejas-Saseksas krematorijas kapellā, dievvārdus sakot mācītājai Jānai Jērumai-Grīnbergai, piedaloties kādiem 15 pavadītājiem - ģimenes locekļiem un seniem draugiem. (Daugavas vanagu mēnešraksts, 2000)