Viņš dzimis Dekšāres pagastā, 9 bērnu ģimenē, bet vecāki Pēteris un Bārbala, lai arī mazzemnieki, devuši bērniem iespēju tikt pie izglītības.

L. Latkovskis pēc studijām Latvijas universitātē strādājis par skolotāju Pļaviņu un Aglonas ģimnāzijā; vēlāk par direktoru Kārsavā. Vācijas gados dibinājis un vadījis ģimnāziju Neiotingā, bet kopš ieceļošanas Amerikā, 1951. gadā, strādāja par valodu profesoru Bellamine universitātē, Luisvilē, Kentukijā. Tur viņš varējis likt lietā savas 13 valodu zināšanas un izvērst savu pētniecības darbu. Bijis referents vairākos valodnieku kongresos, rakstījis universitāšu izdevumos, runājis gan Amerikas, gan Kanādas televīzijas raidījumos par valodu, kultūru, vēstures un Latvijas problēmām.
Kopš studenta gadiem L. Latkovskis publicējis simtiem gan profesionālu, gan sabiedrisko problēmu rakstu. Jaunības gados saņēmis godalgu par dzeju krājumu latgaļu literārā žurnāla "Zīdūnis" sacensībā. Viņa dzīvie pētījumi valodniecībā ieguvuši zelta medaļas.
Sabiedriskajā darbā un rakstos Latkovskis vienmēr ir bijis „mazā cilvēka" aizstāvis, cīnījies pret morālo deģenerāciju un augstu turējis demokrātiskos principus. Eseju par sava tēva dzīvi viņš ir sācis ar latīņu sakāmvārdu: Plus ibi boni mores valent guam alibi bonae leges. (Tur labiem tikumiem ir vairāk spēka nekā citur labiem likumiem). Jādomā, ka tas viņam palīdzējis veidot dzīvi un pasaules uzskatu, ko viņš pats sauca par universālā ritma teoriju.
Arī Leonarda Latkovska ģimenē ir 9 bērni.

Avots: Laiks, 1965 un 2005