Interesantas atmiņas par šo cilvŗku bijušas Vilim Krūmiņam, Dabas muzeja direktoram: "1958.gadā gadījās neaizmirstama izdevība: ar Maskavas atļauju tapa Baltijas republiku delegācija uz Somiju, un es tās sastāvā nonācu Helsinkos. Tur, profesoru saietā, arī iepazinos ar somu lielāko lingvistu Lauri Posti. Viņš man iedeva parakstītu vizītkartiņu. Šis zinātnieks bija fenomens! Man jau bija stāstījuši, ka viņš ir brīnumbērns, kurš 1938.gadā beidzis Helsinku universitātes četras nodaļas vienlaicīgi. Par to arī uzreiz pārliecinājos, kad viņš iepazīšanās reizē skaidrā latviešu valodā sacīja: "Nu tad runāsim latviski." Un turpināja: "Es zinu 12 valodas, vienpadsmit labi, bet divpadsmito — vidēji, un tā ir latviešu valoda." Visu vakaru viņš tulkoja man no zviedru valodas latviešu valodā, precīzā, labā izrunā, ar plato un šauro "e". Apsēdies blakus, viņš stāstīja, ka nupat pabeidzis zviedru gramatikas modernizēšanas darbu. Pabeidzis arī somu gramatikas modernizēšanu, un ka par paraugu šajos darbos ņēmis Endzelīna latviešu gramatiku. Jo tik modernas gramatikas Eiropā nevienai citai valodai neesot. Šajā gramatikā viss esot skaidrs, viss. "Tikai žēl, ka karš viņu paņēma bumbošanas laikā Rīgā." Es viņam saku: "Nekā! Pirms trīs mēnešiem es Endzelīnu sveicu viņa mājās." Tas viņam bija patīkams pārsteigums.

Un tad, no tās reizes, es vēl atceros, ka šis talantīgais cilvēks teicās esam ģeniālā komponista Sibeliusa znots. Tolaik Sibeliuss jau bija miris un viņam bija uzcelts slavenais piemineklis Helsinkos. Tad Lauri Posti arī pastātīja, ka 1938.gadā bijis Mazirbē un pētījis lībiešu valodu. Viņam bijusi klusa cerība tikt pieņemšanā pie Endzelīna — lielākā Eiropas valodnieka. "Un Endzelīns mani pieņēma, runāja ar mani, cik gribēju, un ļoti daudz ko no viņa ieguvu. Tā nu visa mana darbība ir Endzelīna virzienā." Es savukārt viņam pastāstīju, ka Endzelīns ir apbalvots par veikumu salīdzinošajā valodniecībā un ka visās pasaules universitātēs, kur pastāv šis priekšmets, obligāta ir latviešu valoda.

Un tad somu profesoram uzdāvināju skaņu plati — tajā bija Emila Dārziņa "Melanholiskais valsis". Viņš no tiesas brīnījās, kad es bildu, ka lielais Sibeliuss esot bijis tai pārliecībā, ka Dārziņš gan šo valsi, gan citu darbu aizguvis no Sibeliusa. Lauri Posti atbildēja: "Žēl, ka nav dzīvs komponists Dārziņš, viņš ir īsti ģeniāls komponists. Kāpēc viņu piespieda saplēst labu darbu (runājot par otru tēlojumu "Vientuļā priede")? Tāpēc vien, ka viņu apvainoja, ka viņš to norakstījis no Sibeliusa? Bet Sibeliuss līdz mūža beigām atgādināja, ka savu darbu viņš uzrakstījis divus gadus pēc Dārziņa!..." Es šo skaņuplati ar uzrakstu pasniedzu komponista znotam ap pulksten vienpadsmitiem, bet jau pulksten trīspadsmitos reproduktorā pa visu Somiju skanēja mūsu Dārziņa "Melanholiskais valsis"."

Avots: https://vestnesis.lv/ta/id/24335