Lana. Lana Paula. Dzimusi - Svetlana Jepifanova (latviešu presē nepareizi lasīts krieviski rakstītais uzvārds un radies Epifānova) - Maestro Raimonda Paula dzīvesbiedre un sargeņģelis.

Bet sargeņģeļi nekad neaiziet. Un Lana bija sargeņģelis. Dievs vien zina, kādam spēkam jābūt trauslā, skaistā sievietē, lai spētu izvilkt no purva savu vīrieti. Lana vienmēr stāvēja pussoli aiz Raimonda. Cieņā, mīlestībā un pārliecībā. Kā sargājoša siena. Kā maigs atbalsts. Un Pauls to juta, viņš bija drošs kopā ar Lanu.

Pauls tikai no ārienes tāds skarbs un ironisks. Aiz šīs maskas ir maigums un mīlestība. Īpaši viņš izteicās par Lanu, par savu sargeņģeli. Viņa, kaut arī izskatījās trausla, īstenībā bija stipra sieviete. Viņa bija tā, kura prata pasargāt Raimondu no nelaimēm. Viņa bija, nē, viņa ir tā, kas mums līdz šodienai saglabājusi Maestro.

Daudzi ir mēģinājuši izvilkt no Paula stāstus par Lanu, taču - tas gandrīz nekad nav izdevies. „Nu, ko jaunu viņi var dabūt no manis... Es arī sapratu, uz kuru pusi viņi velk,” reiz teica Pauls, “varu tāpat vien parunāt, bet līdz galam neko nepateikšu. Ir taču lietas, par kurām es negribu runāt. Kas ir bijis, tas ir aizgājis, un šodien rakņāties pa manām senajām dienām... Jebkura cilvēka dzīvē var atrast kaut ko nepareizu un greizu. Arī manā. Un man, patiesību sakot, ir vienalga, ko žurnālisti par mani domā. Kaut arī sabiedrībā daudz apgrozos, esmu viens pats. Atskaitos tikai pats sev. Tā nav izlikšanās, tā ir patiesība. Domāju, manā vientulībā ir kāds labums.”

Lana savulaik stāstīja, ka nav gribējusi iet uz Paula koncertu, un viņu uz turieni aizvedusi draudzene. Lana esot iegājusi zālē ar nokavēšanos, un sākumā viņa dzirdējusi tikai mūziku, ko spēlējis Raimonds, un viņa vispirms iemīlējusies šajās skaņās un tikai pēc tam Raimondā.

Lana, sieviete, kas nākusi no citas zemes, no citas mentalitātes, citām tradīcijām, valodas un kultūras, bija tik toleranta, ka saviem mazbērniem dziedāja latviešu dziesmas un stāstīja pasakas latviešu valodā... Viņa izdzīvoja visu Atmodas periodu, stāvēja zem Latvijas karogiem krastmalā. Toreiz viņa teica: „Beidzot meliem būs gals.” Radio intervijā kāds žurnālists Paulam teica: „Kad iepazināties ar Lanu, viņa bija jauna un skaista sieviete...” Bet Pauls turpināja: „Viņa arī tagad ir skaista sieviete.”

Pauls reiz atcerējās: “Kad pirmoreiz aizgājām pie Leo Kokles uz viņa bohēmisko darbnīcu, viens otrs gandrīz noģība no Lanas skaistuma. Bet ir viena baigi nopietnā lieta, svarīgāka par visu, arī par skaistumu. Esmu pateicis saviem tuviniekiem: ja es pats to nejūtu, ir jāapzinās viena robeža, kurai nedrīkst pārkāpt pāri. Ja pret tevi sāk izturēties apmēram tā - nu, viņš jau ir vecs stulbenis, viņš nesaprot, ko muld, ja tu fiziski knapi kusties, ja... Atceros uz skatuves kādu lielisku aktrisi, viņa bija jau ļoti veca, un es domāju - ka tik viņa nenokrīt... Tad varbūt labāk neiet uz to skatuvi? Ja es pats to nesapratīšu, lai man kāds cits to pasaka. Nomirt uz skatuves? Jā, reizēm tas pat būtu ļoti skaisti. Katram ir savs mūža noslēpums, un tu nezini, ar ko un kad viss beigsies. Bet jālūko, lai viss beigtos ar cieņu.”

Zinu, ka nav vārdu, kas mierinātu, bet vismaz sūtīt savas spēka domas mēs varam. Uzliekam rokas viņam, mūsu Maestro, mūsu Raimondam Paulam uz pleciem un domājam par to, ka ikviena cilvēka mūžs ir ierakstīts debesu lappusēs, un Lanas mūžs - tik atdevīgs un patiess, - ir ierakstīts laikā, kad “pīlādzī sarkans deg rudens”, kad “dzimtenē manā drīz snigs”, tomēr “tev rokas ir gaismā baltas un mieru man dod…”

Šos vārdus reiz rakstīja Raimonda draugs Jānis Peters, un skaņās tos ietērpa Maestro. Dziesma ir par Lanu un par mīlestību, bet tā nekad nepazūd, neizdeg, nenomirst.

Lai mūžīgs miers un mīlestība, Maestro.

Elita Veidemane

*******

Fragmenti.

Intervija publicēta žurnālā Santa 2012. gada 8. numurā:

– Igaunijā, Sāremā, bijāt vispasaules odesiešu saietā. Pauls no skatuves teica: «I ja odesit… Po žeņe.» Bet kad jūs pati beidzamoreiz apciemojāt dzimto Odesu?

– Pirms dažiem gadiem. Raimonds pierunāja, bet man tur vairs nepatīk, man ir bail. Tur vairs nav neviena, ko esmu mīlējusi, nav arī neviena paziņas. Un no bērnības es maz ko vairs atceros. Pateikšu, kāpēc… Pēckara gados Krimā valdīja totāla neraža, bads… Pāri visam – vienīgi izdzīvošana. Mums tiešām nebija, ko ēst.

Mans prāts laikam daudzas smagas atmiņas ir izstūmis no apziņas, lai tās vairs nesāpētu.

Kādreiz par sevi pat brīnos: neatceros ne skolas piedzīvojumus, neko… Vien divas skolotājas palikušas prātā. Un vēl atceros, kā mans desmit gadu vecākais brālis kā tāljūras kapteinis posās strādāt uz kuģa Tālajos Austrumos, uz Nahodkas līci netālu no Vladivostokas. Tagad brālis dzīvo Transilvānijā, viņa sieva ir rumāniete… Bet man negribas stāstīt ko vairāk. 

Mēs ar Raimondu esam ļoti noslēgti. Redziet, es agrāk biju daudz atvērtāka, manī bija vairāk viegluma. Tagad secinu, ka tik savrupa laikam būšu kļuvusi vīra iespaidā. Raimonds citus savā dvēselē nelaiž. Sākumā man tas šķita pat dīvaini, bet vēlāk sapratu, ka viņam ir simtprocentīga taisnība. Svešiem nav ko bāzt degunu manā mājā. Mana māja ir mans cietoksnis. 

– Odesā jūs mācījāties universitātes lingvistikas fakultātē un aizgājāt strādāt Intūristā, ko PSRS nodibināja, lai piesaistītu ārzemju tūristus.

– Kad beidzu skolu, iestājos augstskolā un sāku strādāt, man bija tikai sešpadsmit gadu. Viņiem vajadzēja tulkus, un es viegli sapratos ar cilvēkiem. Intūrista meitenēm bija jābūt dāmām: darbā jāierodas perfektā frizūrā, ar amerikānisku meikapu… Laikam gribēja ar to piesaistīt tūristus. Braucu atklātā jūrā uz robežas sagaidīt lielos ārzemju kuģus, un bieži mūs pārsteidza vētras. Turīgus ārzemniekus pavadīju privātās ekskursijās pa Krimu, un man šis darbs ļoti patika: daudz interesantu stāstu, neparastu tikšanos… Kad nedēļu esi bijusi kopā ar šiem cilvēkiem, parasti arī sadraudzējies… Un reiz tiku ielūgta viesos uz Queen Elizabeth, vienu no pasaulē lielākajiem okeāna laineriem… Kāds tur bija greznums! Odesā atceros sirmu emigranti ratiņkrēslā, kas savā simt četru gadu vecumā bija uzdrošinājusies pārkuģot okeānu: pirms nomirt, viņa tikai vēlējās vēlreiz pabūt dzimtajā piestātnē. Atceros, kā slavenais mākslinieks Sarajans staigāja šortos, bet Krimā tas skaitījās nepieklājīgi. Biju klāt, kad dumjie miliči viņu arestēja. Vesela atmiņu buķete…

– Un tieši Odesā jūs satikāt Paulu. (Sešdesmito gadu pašā sākumā jaunais, talantīgais džezmenis bija ieradies koncertēt ar Filharmonijas brigādi Mi iz Rigi. Lana uz koncertu atnāca ar nokavēšanos. Vēlāk viņi iegadījās vienā kompānijā, un Pauls acumirklī… Atgriezies Rīgā, viņš Lanai rakstīja vēstules. Telefona tālsarunas toreiz vajadzēja pieteikt caur centrāli, un sarunas iespēju saņēmi, kad nu līnija brīva – citreiz tikai pēc trim dienām.)

Drīz pēc pirmās tikšanās Pauls pie jums uz Odesu atbrauca vēlreiz. Vai samīlējies kā traks?

– Nu, nē. Vienkārši gadījās labā garastāvoklī un atbrauca. Norāva orķestra koncertus Jūrmalā, sataisīja sev lielu šmuci… Bet nepatikšanas toreiz Raimondam padevās viegli, tie bija gadi, kad viņš ne sevišķi kontrolēja, ko dara. Mūsu attiecības attīstījās, bet es intuitīvi sapratu, ka viņš Odesā nekad nepaliks. Braucām uz Latviju. Vēl jau nezināju neko par apstākļiem… Mēs tikai norunājām, ka būsim Rīgā.

Atturīgi krāšņā dienvidniece ar valodu, kur šarmanti saplūst latviešu, krievu un angļu vārdi. Ar odesiešiem raksturīgo intonāciju un domu pingpongu. Mēs tiekamies Paulu jūgendstila dzīvoklī. Līdzās melnajam flīģelim uz žurnālgalda haotiski izliktas nošu lapas. Uz dīvāna – ūdeļādas joslām rotāti bēši spilveni… Lana rāmi sēd iepretim, ar muguru pret logu, un pēcpusdienas gaisma silti apņem viņas tēlu.

«Neesmu jūsu žurnālam izdevīga: nesaprotu tā sauktās sieviešu problēmas. Cilvēciskās saprotu. Un neciešu tenkas.»

Šis ir tāds laiks, ka Lanai īsti negribas runāt.

«Man garastāvoklis uz nulli, jūs jau saprotat, kāpēc.»

Neiespējami izlikties, ka tā nav: rūgtums par milzīgo finanšu satricinājumu, kas aprijis arī maestro mūža autoratlīdzību, nekur jau nevar pazust. Tomēr Lana mūsu sarunā mēģina par to nedomāt. Un stāsta par dzīvi. Par tiem gadiem, kopš pametusi savu dienvidu pilsētu pie Melnās jūras, lai būtu līdzās mūsu Paulam.

– Jūsu darbs šajos gados nozīmējis būt līdzās Paulam. Vai jums nav gribējies veidot pašai savu, teiksim, lingvistes karjeru?

– Pauls taču neļāva! Man tika piedāvāts darbs biedrībā sakariem ar tautiešiem ārzemēs. Viņiem vajadzēja manu pazīstamo uzvārdu un valodu prasmes. Jūs pat iedomāties nevarat, ar kādu skandālu beidzās mana pirmā un vienīgā darbadiena Latvijā! Mamma mia! Raimonds ar mani ilgi nerunāja un tad savu pusdienu šķīvi aizlidināja Baznīcas ielas dzīvokļa griestos. Protams, naudas dēļ jau man to darbu nevajadzēja. Pauls sovjetlaikā ar savu mūziku lieliski pelnīja, bija viens no oficiāli vislabāk situētajiem cilvēkiem. Neaizmirstiet, kāds viņa mūzikai bija tirgus – ne tikai milzīgajā Padomju Savienībā, bet pat Japānā līdz šai dienai skan Paula mūzika. Vēlāk gan uzzinājām, ka padomju finanšu instances viņam no atlīdzības allaž bija atvilkušas deviņdesmit piecus procentus. Taču toreiz autortiesības bija tik labi kontrolētas un sargātas, ka ar tiem nieka pieciem procentiem mums pietika un vēl palika pāri. Un es sapratu, ka Raimondam atkal izrādījusies taisnība: es varētu būt kaut Nobela prēmijas laureāte, no manis lielāka jēga ir palīdzēt viņam. Pauls slikti pacieš svešu cilvēku mājās. Tāpēc arī visu mūžu dzīvojam tikai paši vien, mums nav kalpones.

Beigu beigās visas īpašības un dzīves kārtību, kāda ir Raimondam, lēnā garā esmu pārņēmusi arī es… Tagad, pēc tik daudziem gadiem, uz sevi skatos un domāju: kur ir tā agrāko gadu Lana? Vairs nav. Tas ir loģiski, ja tik ilgi kopā dzīvo bez skandāliem. Tie mums bijuši tikai pāris. Vienu, par darbu, jums izstāstīju. Kas es īsti Raimondam esmu? Mājsaimniece? Ižģivenka, kā krievi rakstīja par Džekiju Kenediju?

– Jānis Peters teica, ka Paulam adresētus pārmetumus un apvainojumus visos laikos vissmagāk pārdzīvojusi Lana.

– Jā, tā ir… Varbūt arī tāpēc es arvien biežāk te jūtos sveša. Vienmēr brīnos, kādu pretestību Pauls iztur un nečīkst, nevienam nežēlojas… Tikai dara savu darbu kā apburts. Saprotiet, Paulam ir ienaidnieki jebkurā sistēmā. Nu, piemēram… Pirms deviņdesmit sestajā gadā Raimonds uzstājās krievu emigrantiem Madison Square Garden, divus gadus viņu uz šo braucienu vajadzēja pierunāt. Beidzot viņš bija ar mieru, bet ar noteikumu, ka drīkstēs paņemt līdzi Dzeguzīti. Nu, kurai komercorganizācijai gan vajadzētu bērneļu šļuru? Kādu plikumu taču vajag! Bet Raimonds saprata, ka citādi šie talantīgie bērni uz Ameriku varbūt nekad netiks, kāds nu kuram būs liktenis. Tagad mazie savā CV varēja ierakstīt, ka uzstājušies Medisona skvērā… Tajā koncertā nu gan es raudāju – par cilvēku mīlestību un sirsnību. Un tad… Nepaspējām ne atbraukt mājās, kad Pauls jau dabūja pa kaklu, ka koncerts bijis krievu valodā… Lūdzu! Un tā visu mūžu.

– Pauls ir atzinis, ka ar viņu varot dzīvot tikai tāds cilvēks, kam nervi kā striķi. Jūsu paziņu lokā cirkulē slavenais stāsts, kā jūs jaunībā pratāt Raimondu dabūt mājās no kroga: «Lana atnāca viņu meklēt uz Skapi. Citas sievas nāca ar skandālu, lamāšanos. Lana klusēja un tikai skatījās. Vienkārši klusēja. Pauls cēlās un gāja mājās.»

– Varbūt viņš intuitīvi juta, ka daru viņam tikai labu. Bet situācija nebija vienkārša, vēl jau mājās bija arī jātiek. Un kā mēs nācām… Man grūtnieces vēders priekšā, Raimonds grīļojas, bet paņēmis Kokli pičpaunā kā bērnu… Un tā nu mēs kāpām uz Leo darbnīcu Daugavmalas nama augšstāvā.