„Ir dzimtā zeme katram viena,
Un šūpulis ir katram viens.
Tu piedzimsti, - un kopš tās dienas
Pie tautas mūža pavediena
Ir piesiets vēl viens pavediens!”

- tik drosmīgi un patriotiski 1975. gadā rakstīja latviešu dzejnieks Laimonis Kamara, un dzejolis „Pie sava mūža” publicēts laikrakstā „Dzimtenes balss”. Pirmoreiz ar Kamaru savus lasītājus „Dzimtenes balss” iepazīstināja 1966. gadā, kad dzejnieks un tulkotājs jau bija uzņemts Rakstnieku savienībā. Taču vēl populārāka tribīne Kamaram bija satīriskais žurnāls „Dadzis”, kur literāts regulāri publicēja savas humoristiskās vārsmas. Viens no šiem paraugiem iedvesmoja arī Raimondu Paulu dziesmai „Nu ko tad”, un šis Viktora Lapčenoka ieskaņojums ir vispazīstamākais Kamaras dzejas tvērums skaņās.

Viņš dzimis 1934. gada 4. februārī Rīgā, pēc vidusskolas iestājies Tartu universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes igauņu valodas un literatūras nodaļā, ko diemžēl slimības dēļ nav pabeidzis. Taču igauņu valodas pārzināšana padarīja Kamaru neaizstājamu arī dziesmu vārdu tulkošanas jomā – pateicoties viņam, latviski ieskanējās ne viens vien igauņu autoru sacerējums vieglajā žanrā.

Pirmā Laimoņa Kamaras publikācija datēta ar jau 1948. gadu, un ļoti būtiska viņa darbības joma ir bērnu dzeja. Tādējādi pirmais krājums adresēts mazajiem lasītājiem – 1961. gadā izdota grāmata „Gadam nosala degungals” kam gadu vēlāk seko „Pasaka par Balto Kurmi”. Jau kopš 50. gadu vidus dzejnieks aktīvi atdzejo no igauņu valodas, viņa interešu lokā ir arī somu un ungāru valoda, par šiem tulkojumiem saņemtas arī atzinības balvas. Līdztekus literatūrai Kamara strādājis dažādus darbus – bijis virpotājs, pastnieks, arī radio redaktors.

Laimoņa Kamaras gaitas noslēdzās ļoti agri – jau 1983. gada 15. jūlijā, un viņa daudzo labu darbu sarakstā noteikti jāmin arī slavenā Jaunatnes teātra izrāde par Karlsonu – tieši Laimonis Kamara toreiz latviskoja Ārnes Oita mūzikla libretu!

Avots: lr2.lsm.lv/