Kurts Aleksandrs Grīnups

Kurts Grīnups dzimis 1919. gada 1. martā Iecavā, ceļā uz Bausku, kur tajā laikā dzīvoja viņu ģimene: tēvs Arvīds, māte Lilija un sešgadīgais brālis Arvīds.

Kad 1919. gada beigās mainījās valdības, vecāki pārnāca dzīvot uz Rīgu pie tēva mātes – Kurta vecmāmiņas, kurai Jersikas ielā piederēja četrstāvu nams ar 60 dzīvokļiem, leduspagrabiem, veikalu noliktavām, zirgu staļļiem un krogu. Vēlāk vecāki vairākas reizes mainījuši dzīves un darba vietas, tā bērnībā zēns dzīvoja Pļaviņās, Suntažos, Cesvainē, Rumbulā, Salaspilī, arī Vecumniekos.

No Salaspils 1928. gadā sāka skolas gaitas Rīgas pilsētas 28. pamatskolā, vēlāk mācījās Katlakalna krusta pamatskolā, bet ar 3. klasi atkal atgriezās Rīgā un 6. klasi beidza 1935. gadā. Skolas gados pa ziemām dzīvoja pie vecmāmiņas, vēlāk pie mātes māsas – tantes Ženijas Marijas ielā 55.

Viņa labā vecmāmiņa mirusi 1941. gadā, vectētiņš – jau 1913. gadā. Pēc vecmāmiņas nāves viņas Rīgas māju pārdeva par 100 000 latiem un katrs no trim dēliem saņēma mantojumā vienu trešo daļu. Pēc pamatskolas beigšanas Kurts sāka mācīties Rīgas Celtniecības tehnikumā, bet no 2. kursa bija spiests izstāties, jo vecāki nopirka Bārbeles pagastā lielas lauku mājas „Timmas”, kur vajadzēja strādniekus. Tomēr, kamēr „Timmās” saimniekoja rentnieks, Kurts neilgu laiku strādāja Rīgā sporta piederumu darbnīcā, nedēļā nopelnot 5 latus. Kad 1938. gadā sākās vāciešu repatriēšanās, jauneklis piepelnījās ar viņu mantu un mēbeļu iepakošanu pārvešanai uz Vāciju. Strādādams lauku mājās, Kurts daudz nodarbojās ar sportu, īpaši ar skriešanu, slēpošanu, slidošanu. Skriešanas sacensībās bieži ieguva pirmās vietas. Viņš gribēja kļūt par sportistu un apceļot pasauli. Savas pārgalvības dēļ 3 reizes slīcis. (Pirmo reizi 5 gadu vecumā dīķī pie Pļaviņām.

Otro reizi 1933. gadā, uz Daugavas slidodams, iekļuvis neaizsalušā lāmā, un trešo reizi – 1941. gadā Vasarsvētkos, kad ar savu burulaiviņu iekļuvis Daugavas viļņos. No dīķa izkļūt palīdzēja 6 gadus vecākais brālis, no s lāmas izķepurojās pats saviem spēkiem, bet cīņā ar Daugavas straumi palīgā nāca zvejnieki.) Saveda kārtībā „Timmu” vējdzirnavas un sāka strādāt par melderi. Taču vecāki lauku mājas drīz pārdeva. Kurts, būdams astoņpadsmit gadu vecs jauneklis, pārdeva dzirnavas, no vecmāmiņas saņēma dāvinājumā 1000 latu un izlēma aiziet no ģimenes, jo viņam nebija pieņemama tēva atkarība no alkohola. Daugmalē, iepretim Ikšķilei, nopirka 2 hektārus zemes un, pārvarot milzīgas grūtības, uzcēla savu mājiņu, lai pēc atgriešanās no dienesta sāktu tur neatkarīgu dzīvi. Taču iecerēm nebija lemts piepildīties, jo 1940. gada 17. jūnijā Latviju okupēja Padomju savienība.

Krusttēvs aicināja doties līdzi bēgļu gaitās uz Vāciju, taču Kurts paklausīja latviešu strēlnieku dibinātāja Jāņa Goldmaņa padomam: „Lai kādi vēji pūš, dzimtenes vēji tie siltākie,” – un palika. Kurts Grīnups bija audzināts Kārļa Ulmaņa garā, allaž nacionāli noskaņots. Bija aizsargu organizācijas biedrs.

1941. gada 15. marta naktī kopā ar draugu Artūru, protestējot pret Latvijas okupāciju, viņi septiņās vietās Ikšķilē uzvilka sarkanbaltsarkanus karogus. Tas bija ļoti riskants pasākums, taču jaunības degsmes laikā par to maz domāja. Kad virs Latvijas savilkās kara mākoņi, 1941. gadā Kurts kopā ar pieciem Daugmales jauniešiem nodibināja pašaizsardzības grupu, drīz grupā jau darbojās 20 aktīvisti - nacionālie partizāni.

1941. gada 15. jūnijā gribējuši Šķirotavas stacijā uzbrukt apsargiem, lai atbrīvotu aizvešanai sadzītos tautiešus, taču lielā karavīru pārspēka dēļ no šāda nodoma atsacījušies.

1941. gada 1. jūlijā, kad Rīgā ienāca vācu karaspēks, abi ar draugu, bruņojušies ar šautenēm un sarkanbaltsarkanām lentām uz rokas, jāšus devās uz Centrālcietumu. Tur atklājās šausminošs skats, kā okupanti bija izrēķinājušies ar ieslodzītajiem iedzīvotājiem, par to var lasīt grāmatā „Baigais gads”.

1942. gada pavasarī aizsargu organizācijas uzdevumā viņu nosūtīja uz Daugavpili apsargāt dzelzceļa tiltu no sarkanarmijas diversantiem. Tur nelielā kaujā Kurtu ievainoja kājā, tāpēc vairākus mēnešus ārstējās Rīgas slimnīcā. Nacionāli noskaņotais Kurts Grīnups neatbalstīja nevienu okupāciju.

1943. gada pavasarī Grīnupu iesauca latviešu leģionā, bet viņam izdevās palikt un strādāt vācu vienībā par elektriķi. Gribēdams Latviju redzēt brīvu, Kurts pievienojās ģenerāļa Kureļa slepeno radioraidījumu grupai, kas uzturēja radiosakarus ar Latvijas Centrālo padomi (LCP), lai brīvajai pasaulei pārraidītu šifrētus ziņojumus par nacistu darbību Latvijā. Ja viņu pieķertu, draudēja nāvessods.

Tikai pēc 50 gadiem, jau atjaunotās Latvijas brīvvalsts laikā, Kurts Grīnups Zviedrijā satika Leonīdu Siliņu, kurš 1943. – 1945.gadā vadīja sakaru uzturēšanu starp Zviedriju un okupēto Latviju un saņēma viņu no Latvijas pārraidītās ziņas.

Darbojoties kureliešos, Kurts izgatavoja pirmo viltoto zīmogu, lai palīdzētu karavīriem tikt atvaļinājumā. Līdz pat kureliešu formējumu likvidēšanai viņš Kurzemē dzīvoja ar viltotiem dokumentiem, ko pats izgatavoja uz Jāņa Niedras vārda.

Vācieši kureliešus ielenca, pēc apšaudes dzīvi palikušos apcietināja, un 6 virsniekiem Liepājā karatiesa piesprieda un arī izpildīja nāvessodu nošaujot. Kurts iestājās darbā Talsu policijā un piedalījās Rojas-Vandzenes mežu ķemmēšanā, izķerot ”Sarkanās bultas” partizānus.

Turpināja gatavot viltotus dokumentus, vairākiem policijas virsniekiem izdeva fiktīvas laulības apliecības, lai viņu ģimenes varētu izkļūt uz Vāciju.

Pēc Vācijas kapitulācijas un Kurzemes cietokšņa krišanas 1945. gada 13. maijā padomju okupācijas vara apcietināja visus vīriešus no 15 līdz 60 gadu vecumam. Uzzinājis, ka nopratinātāji pasē ieraksta krievu valodā „Pārbaudīts”, Kurts sadabūja ķīmisko zīmuli, pats veikli pasē noviltoja minēto ierakstu, datumu un parakstu, un tā, piemuļķojot pārbaudītājus, izkļuva brīvībā. Vēlāk pārnāca uz Vandzenes pagastu un strādāja pie viena saimnieka ar pašizgatavotiem dokumentiem, tagad uz Jāņa Grantskalna vārda.

Pēc atkārtotas pārbaudes un izvairīšanās no pratinātājiem devās uz Laidzi, kur savu pretdarbību padomju varai turpināja Jāņa Bonzaka vadītajā nacionālo partizānu grupā Vandzenes un Rojas mežos, palīdzot partizānus apgādāt ar pārtiku, kā arī fiktīviem dokumentiem. Neizdevās realizēt plānoto nodomu Talsos nolaupīt lidmašīnu, lai tiktu prom uz Zviedriju.

Partizānu grupējumos ar viltu tika iefiltrēti nodevēji, un tā tika likvidētas vairākas Kurzemes partizānu vienības. Kurts nodibināja sakarus ar Vidzemes nacionālajiem partizāniem un turpināja pretdarbību okupācijas varai. Ar saviem viltotajiem dokumentiem viņš varēja diezgan brīvi pārvietoties, kaut allaž bija bruņojies.

Tomēr viņu izsekoja un nodeva. 1946. gada 14. februārī Rīgā Kurtu Grīnupu apcietināja, un sākās moku un pazemojumu pilnā dzīve „Smerša” pagrabos. „Smerš” bija PSRS Tautas aizsardzības komisariāta Galvenā pretizlūkošanas pārvalde. Tur Kurts Grīnups izcieta neaprakstāmas mocības, bet nevienu nenodeva.

Zinādams, ka grupas vadītājs J. Bonzaks jau 1946. gada 24. janvāra kaujās kritis, viņš pratinātājiem meloja, ka visu darījis grupas vadītāja uzdevumā un nevienu citu nav pazinis. Pratinātāji tam, protams, neticēja, tādēļ vēl vairāk sita un spīdzināja.

Nespēdams ilgāk izturēt pārcilvēciskās mocības, Kurts izlēma bēgt. „Labāk krist no ienaidnieka lodes, nekā tikt nosistam cietumā”. Kamerā ar savām asinīm uz sienas uzrakstīja vārdu „Varoņi”. Pēc zīmīga sapņa, kurā viņš it kā dzirdēja mātes balsi, 25.jūnijā, kad ieslodzītos veda uz pirti, Kurts metās bēgt, apzinoties, ka viņa situācijā tā ir pašnāvība.

Viņam izdevās noskriet vairāk nekā kilometru, kad vajātāji viņu sašāva kājā un notvēra. Pēc tam mocīja vēl nežēlīgāk, iemeta kamerā, 4 diennaktis turēja caurvējā vienā apakšveļā, viņam izsniedza tikai puskrūzi ūdens un 150 g maizes.

5. un 6. augustā Baltijas Kara apgabala Kara tribunāls Kurtam Grīnupam piesprieda 18 gadus nebrīvē. Pēc tiesas ar sapuvušu kreklu mugurā viņu pārveda uz Centrālcietumu, kur pēc „Smerš” moku pagrabiem viņš „jutās kā kūrortā”, kaut nebrīvs un beztiesīgs. Jau trešajā dienā Kurts pieteicās darbā šūšanas cehā.

Pēc Centrālcietumā pavadītiem 5 mēnešiem 1947. gada 10. janvārī kopā ar citiem beztiesīgajiem Kurtu iedzina lopu vagonā, un sākās ceļš uz „nekurieni”.

Pēc neizsakāmi grūtā ceļa – aukstā vagonā cauri visai Sibīrijai un niecīgas uzturdevas – 28. februārī nokļuva Komsomoļskā pie Amūras. Vēlāk pārveda uz citiem lēģeriem Vaņinā (1948.gada pavasarī) un tālajā Magadanā aiz Ziemeļu polārā loka (1948.gada oktobrī). Daudzajos izsūtījuma gados Kurtam Grīnupam nācās nokļūt dažādās vietās un strādāt dažādus darbus, tomēr izdzīvot palīdzēja drēbnieka un celtnieka prasmes.

Par šiem gadiem pats Kurts saka: „Skrandās tērpts un badā dzīts, dzeloņdrātīs iežogots.”

Pēc 12 savas jaunības pazaudētiem gadiem 1957. gada pavasarī Kurts Grīnups atgriezās savā dzimtenē, kur 38 gadu vecumā dzīve bija jāsāk no nekā. Tā kā Rīgā nedrīkstēja pierakstīties, aizbrauca uz Talsiem un sāka strādāt ateljē par drēbnieku – kažokādu meistaru. Talsos iepazinās ar Magadanas izsūtījumā nobendētā mācītāja Saulīša atraitni, apprecējās un palīdzēja izaudzināt viņas 3 bērnus. Tomēr pēc 12 gadiem izšķīries un atgriezies Rīgā, kur sācis nodarboties ar tulpju audzēšanu un saimniekošanu, tā gūstot gan prieku, gan līdzekļus. Iekrājis līdzekļus, Kurts uzcēla nu jau ceturto māju savā mūžā - Cēres ielā. Otrreiz nodibinātajā ģimenē piedzima dēls Uģis, kura ģimenē tagad ir Reinis – Kurta mazdēls. Paša Kurta otrā laulība nenesa saskaņu, tāpēc viņš izšķīrās. Nolēma uzcelt tādu māju, kādu kādreiz redzējis Krimā. Un tā Rīgā, Tēriņu ielā tapa iecerētā „Bezdelīgu ligzdiņa”. Tajā pašā ielā, pavisam netālu, uzcēla vēl vienu māju – Mazās ģildes līdzinieci, bet to nācās pārdot. Dēlam Uģim Mežaparkā uzcēla 2 mājas, pirmā pašam nepalika, otrajā dēls tagad dzīvo. Būdams jau cienījamā vecumā, Kurts pie „Bezdelīgu ligzdiņas’” piebūvēja vienistabas dzīvokli un atsevišķu viendzīvokļa mājiņu. Šopavasar grib iekārtot dārzā stūrīti ar kamīnu. Kopumā Kurts Grīnups uzcēlis 9 dzīvojamās mājas. Sākoties trešajai atmodai deviņdesmitajos gados, Kurts dzīvē ir meties ar jaunu sparu un lielu ticību tēvzemes rītdienai. Viņš ziedoja krietnu summu no personiskajiem līdzekļiem un kopā ar 13 vīriem, starp tiem arī toreizējais valsts prezidents Guntis Ulmanis, aktīvi iesaistījās Kārļa Ulmaņa pīšļu meklēšanā tālajā Turkmēnijā. Diemžēl vēlākie tur izdarītie apbedījumi traucēja meklēšanu, tādēļ pēc 2 nedēļu veltīgām pūlēm nācās atzīt sakāvi

Mājup atveda 13 saujas smilšu no vietas, kur atdusas brīvās Latvijas pirmais prezidents. Atvadoties Kurts teica:„ Māte Latvija gaida atgriežamies savu zudušo dēlu... Piedod, ka nebijām spējīgi Tevi gaismā celt...” Aizžņaugtām balsīm visi nodziedāja „Dievs, svētī Latviju” un, velti nomocījušies, pārkarsuši, smagi nostrādājušies, atgriezās mājās. Urnu ar smiltīm novietoja Bērzes baznīcā un pēc pāris gadiem ar svinīgu ceremoniju ieraka Bērzes kapos.

Kopš dzīvo Rīgā, Kurts allaž rod laiku un spēku apkopt arī bijušā Latvijas prezidenta Alberta Kvieša kapu, kas atrodas līdzās viņa dzimtas kapu vietai Pirmajos Meža kapos. 1991. gadā Kurts Grīnups saņēma reabilitācijas apliecību, un 2000. gadā viņam piešķīra nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu. Cik atļauj veselība un spēki, viņš labprāt piedalās pasākumos dažādās Latvijas vietās, kur iekārtotas un iesvētītas piemiņas zīmes bijušajiem cīņu biedriem - nacionālajiem partizāniem. 2005. gadā Kurts Grīnups par saviem personīgajiem līdzekļiem uzstādīja piemiņas akmeni saviem nošautajiem cīņu biedriem – Bērtulim Štrausam un Alfrēdam Volbedaktam pie Laidzes pagasta kultūras nama.

2005.gadā Kurts Grīnups sarakstīja grāmatu „Cauri komunistu ellei”, pēc publikācijas Kurtu sameklēja ļoti pateicīgais rīdzinieks Andris Jordāns, kuram viņš iedevis naudu ceļam, lai varētu aizbraukt pie savas uz Sibīriju izsūtītās mātes. Kad 2007. gada vasarā Laucienes parkā atklāta piemiņas zīme kritušiem un četriem vēl dzīvajiem nacionālajiem partizāniem (starp tiem iegravēts arī Kurta Grīnupa vārds), Kurtam sirsnīgu paldies teicis kāds nepazīstams vīrs Monvids Eltermanis, kuram viņš pirms 60 gadiem izgatavojis dokumentus.

2007. gada 19. jūlijā tika atklāta piemiņas plāksne pie bijušā „Smerš” cietuma Amatu ielā – 4. Uz plāksnes lasāmi vārdi: „Mans sāpju ceļš būs gandarīts, ja ausīs brīvestības rīts.” Kurts Grīnups, kas bija izgājis šos „Smerš” pagrabu mocību ceļus, atklāšanā noņēma pārklāju un teica saviļņojošu runu. Kurtā mājo tieksme sacerēt vārsmas, daži viņa dzejoļi ievietoti grāmatā „Cauri komunistu ellei”, daži publicēti laikrakstā „DDD” (deokupācija, dekolonizācija, deboļševizācija), bet visvairāk to sakrājies uz atsevišķām lapām, kādas kuro reizi gadījušās pa rokai.

Kopš bērnu dienām, kad kopā ar krusttēvu 3 vasaras viņa jahtā ceļoja pa Baltijas jūru un pabija visās Skandināvijas valstīs, Kurts visu mūžu ļoti mīl ceļot. Jau padomju laikos bijis gandrīz visās PSRS republikās. Pēc Latvijas brīvvalsts atjaunošanas viesojies ASV, Norvēģijā, Dānijā, Somijā, Vācijā, Francijā, Itālijā, Polijā, Holandē, Čīlē, Slovēnijā, Japānā, Singapūrā, Rumānijā, Bulgārijā, Ungārijā, Indijā, Arābu Emirātos. Vairākas reizes bijis Zviedrijā un Austrālijā, bet Turcijā pat 10 reižu. Nav atmetis domu vēl aizbraukt uz Spāniju.

2007.gada vasarā Kurts Grīnups apprecējās ar Martu Birku, skolotāju, ar kuru viņu saista līdzīga pagātne, jo arī viņa ir Nacionālās pretošanās kustības dalībniece. Kurts Grīnups labprāt ar cilvēkiem dalās savā pieredzē par vēstures notikumiem. Viņa dzīve ir piemērs, kā saglabāt uzticību savai valstij. Šodien, kopjot Latvijas valsts darbinieku un patriotisko cīnītāju piemiņu, viņš māca jaunatnei cieņas pilnu attieksmi pret priekšgājēju cīņu un darbu.

2008.gada februārī

Iecavas vidusskola Dzīvesstāstu pierakstīja – Iecavas vidusskolas skolnieks Mārcis Vīnbergs Konsultante – skolotāja Dace Greiža

***

Avoti: tvnet.lv, Rīgas dome, nekropole.info, latvijaslaudis.lv

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Saiknes

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts
        Birkas