Pagājušā gada aprīlī guldīja zemes klēpī vienu no tām nedaudzajām latvju sievietēm, kas tautas atmodas laikā visus savus spēkus un savu sirdi atdeva tautas lietai — Kristīni Cielavu, dzim. Lejiņš. Kad 1870. g. nodibinājās Vietalvas Labdarības b-ba ar pazīstamo pedagogu un sabiedrisko darbinieku Juri Kalniņu priekšgalā, viņa bija viena no pirmajām jaunās biedrības darbiniecēm. Viņa nodibināja pie b-bas dāmu pulciņu, kura uzdevums bija rūpēties ne vien par saimniecisko pusi un līdzekļu atrašanu daudzajiem pabalstiem studējošai jaunatnei, bet arī plecu pie pleca iet kopā ar biedrības vīriem bīstamajā kultūras cīņā pret tā laika varas vīriem. Sākumā, kamēr muižnieki nenojauta biedrības patiesos mērķus, viņi tai simpatizēja un pat pabalstīja. Fon Brimmeri iedāvāja b-bai krāšņu karogu un pat piedalījās izrīkojumos. Bet drīz nāca muižniekiem zināms, cik bīstami viņu valdošajam stāvoklim var kļūt pazemīgie latvju zemnieki, kad viņos atmodīsies tautiskā apziņa un viņi sāks saprast tās pārestības, ko tie cietuši gadu simteņiem ilgi. Kā zināms, tais laikos Baltijas muižniekiem bija radi un draugi pie cara galma. Viņu vara Baltijā bija gandrīz neaprobežota. levērojot to, katrs sapratīs, ko visu lika uz spēles tautas atmodas laika darbinieki. Vietalvā pirmais cieta Juris Kalniņš: viņš tika izlikts no skolotāja vietas zem klajas debess ar slimo tēvu, kurš tad arī mira. Andrejam Jankavam un vēl dažiem vietalviešiem draudēja cietums, un tikai ar viltu viņiem izdevās izsprukt ar veselu ādu. Biedrība šā un tā kaisīja krievu varas vīriem smiltis acīs: izlikās krieviem draudzīga un padevīga, lai nokratītos no muižnieku un vispār vācu virskundzības. Pie tam vajadzēja vest arī savu līniju pret jaunajiem kakla kungiem — krieviem. Tāds b-bas stāvoklis prasīja intensīvu domāšanu, pašaizliedzību un drosmi. Biedrības vīri visi tika turēti aizdomās par pretvācu un pretvalstisku slepenu darbību. Juris Boors — Vietalvas muižas pārvaldnieks, kurš nežēloja līdzekļus b-bas labā un kura telpās notika izrāžu mēģinājumi un koru sadziedāšanās, pazaudēja savu iekopto un iemīļoto vietu. Tā Boors bija otrs upuris tautas lietā. Vēl citiem nācās stāties tiesas priekšā. Tikai dāmu komiteja palika neaizskarta, jo — „ko gan tie sievieši var"? Tā domāja varas vīri. Bet sievieši daudz ko varēja: vāca līdzekļus biedrības mērķiem, darīja visu pelnrušķītes darbu biedrībā un galvenais — ar savām karstajām sirdīm dzīvināja tumsā snaudošās tautas apziņu. Gan dziesmām, gan teātra izrādēm, gan mutisku propagandu tautā, šās sabiedriskās darbinieces lika pamatus gaismas pilij. Aparēnu Bumbiera māte dāvāja zemes gabalu biedrības mājas celšanai. Tas nams pie dižā ozola vēl stāv šobaltdien un drīz svinēs savu 60 g. jubileju.
Skriņu Jankava un Birznieku Dzenīša mātes pildīja ne dažu biedrības galdu saviem vietalviskajiem plāceņiem. Bet ko darīja Kristīne Cielava? Viņa bija tā, kas visu pārzināja un rīkoja, bet galvenā kārtā deva savu iniciatīvi. Viņa bija sieviete ar plašu vērienu un asu skatu, bija karsta patriote, ar atsaucīgu sirdi. Kā dāmu komitejas priekšniece, viņa prata izvairīties no asumiem ar varas vīriem un tīri nevainīgu seju viņus vest ap stūri. Komiteja nelielas summas sūtīja krieviem tīkamiem mērķiem, piem. Pievolgas bada cietējiem, bet lauvas daļu — saviem tautas dēliem. Kristīne, kaut gan diezgan trūcīgos apstākļos dzīvodama, tomēr nežēloja ne laiku, ne savu grūti pelnīto grasi biedrības lietai. Atceros, kā viņa stāstīja par audžu meitiņas pieņemšanu. Izlasījusi avīzē sludinājumu, ka trim bērniem, no kuriem jaunākajam tikai 1 g., nomiruši vecāki, un labi ļaudis tiekot lūgti pieņemt bārenīšus, viņa visu nakti domājusi par šiem nelaimīgajiem bērniņiem un nolēmusi paņemt pašu mazāko, lai uzaudzinātu kopā ar saviem diviem bērniem, puisīti un meitenīti. Viņa parunājusi ar vīru un tas devis savu piekrišanu. Aizbraukusi Rīgā, viņa atradusi bāriņus, bet mazākais jau bijis adoptēts kādā ģimenē ar tādu pat uzvārdu. Tad viņa paņēmusi 3 g. v. meitenīti, ļoti novārgušu bērniņu, un pārvedusi mājās pie savējiem. Un nu jāsaka tālāk: nelaiķe saviem bērniem nekur nedeva priekšrocības. Mazā Mīce tika tāpat ģērbta, tāpat ēdināta un guldināta kā Lūcija, pašas meitiņa. Vēlāk skoloja abas vienādi. Kristīne šim svešajam bērnam bija patiesa māte, un novārgušais meitenītis uzziedēja par glītu jaunavu. Pēc dažiem gadiem pašu pagastā nomira kādai meitenei tēvs un māte. Arī to tad pieņēma Kristīne Cielava-Lejiņa.
Nelaiķei jāpierēķina tas par lielu nopelnu, ka viņa, neskatoties uz to, ka pašai bija bērni, ar tādu mīlestību audzināja bāriņus. Kristīne Cielava bija ātras dabas, reizēm pat skarba, bet kas viņu pazina, tas nevarēja viņas dažreizējo asumu greizi tulkot. Viņa bija laba savas sirds dziļumos, un ja dzīves grūtības kādreiz uzgula tik smagi, ka laipnības vietā viņai paspruka apbēdinošs vārds, tad gan to nevar viņai par sliktu pierēķināt. Es viņu aizvien redzu savā priekšā laipnu un smaidošu, pat tad, kad viņas dvēseli plosīja bēdas. Mira vīrs, mira dēls pašos spēka gados, meita un audžu meita — abas palika svešumā — Krievijā. Neizlaida meitas ne uz tēva, ne brāļa, ne mātes apbedīšanu. Velti nelaiķe, slima būdama, raudzījās uz vilciena pusi, ko varēja redzēt pa logu. Līdz pat samaņas zaudēšanai viņa gaidīja savu meitu ar viņas dēliņu, kuru bija redzējusi tikai uz ģīmetnes, bet velti. Pie šīs cildenās sievietes nāves gultas nestāvēja neviens no tiem, kas viņas sirdij bija tik tuvi. Svešu, labu cilvēku rokas aizspieda viņas acis.

Avots: Zeltene, 15.04.1931