2017. gada 27. jūnijā Menas salā, Lielbritānijā, nesagaidot savu 40. dzimšanas dienu, aizsaulē devies mūsu draugs un neatkārtojamais performances mākslinieks Kristaps Pūce (1977), ko daudzi pazina ar pseidonīmu Zyrnys. Viņa īso, bet ārkārtīgi intensīvo dzīvi raksturo vārdi brīvība, uzdrīkstēšanās un traukšanās ar maksimālo ātrumu izvēlētajā virzienā. Viņš dzīvoja sulīgi un ekstrēmi, izspiežot no dzīves katru pēdējo dzīvības lāsi. Viņš izaicināja sevi, savas bailes, dzīvību un nāvi.

Kristaps pabeidzis Latvijas Kultūras akadēmiju kā teātra, kino un TV dramaturgs, viņa darbības lauks kultūrā bija performances māksla, netradicionālas manifestācijas un industriālā mūzika.

No 2004. Līdz 2008. gadam Kristaps darbojās Latvijas performances mākslas grupā "Auseklic/Usins", kuras dalībnieki bija gleznotāja Dace Gaile (tagad Zilgalve), arhitekts Krišs Zilgalvis, dizainers Gatis Vectirāns un mākslas zinātniece Zane Matule (tagad Hājeka). Mūsu grupā Kristaps ienesa savu neatkārtojamo un jaudīgo enerģiju, kā arī savas pārsteidzošās, ekstrēmās idejas. Tās vienmēr iekļāva kādu dramatisku momentu, kas izsita skatītāju no ikdienas miera un drošības spilveniem.

Viena no grupas "Auseklic/Usins" performancēm, kuras līdzautori un dalībnieki bija arī citi draugi un industriālās subkultūras pārstāvji, bija 2005. gadā koncertzālē "Ave Sol" notikusī performance "Acuto et con offeto orchestra". Klausītāji tika aicināti uz iepriekš minētā orķestra klasiskās mūzikas koncertu. Pirms pasākuma apmeklētāji varēja iepazīties ar šī slavenā orķestra dalībniekiem un orķestra radošajām gaitām speciāli veidotā mājaslapā. Tikai koncertam sākoties, klausītāju ausīm atklājās, ka uz skatuves esošie, melnos koncerta apģērbos tērptie mūziķi nav vis profesionāļi, bet gan tikai "spēlējas" ar saviem profesionālajiem instrumentiem. Koncerts/performance noslēdzās ar ārdošu skaņdarbu, kuru diriģēja Kristaps Pūce melnā uzvalkā, kā no elles izkāpis. Skaņdarbs no pavisam klusa kļuva arvien ekspresīvāks, mūzika arvien nevaldāmāka, līdz beidzās ar troksni, kas lika diriģentam orķestra priekšā uz skatuves raustīties konvulsijās. Mūzika nu diriģēja diriģentu, viņš lēnām mira, kamēr agonijā saļima un palika, guļot uz skatuves embrija pozā. Tik spilgti nāvi izspēlēja Kristaps. Tagad uz šo performanci skatāmies ar pilnīgi citām acīm.

Performances jomā Kristaps Pūce darbojās kopš 1998. gada, veicot performances gan kā solomākslinieks, gan arī dažādu grupu un apvienību sastāvā (industriālās un smagās elektroniskās mūzikas žanra grupā "Barodarho", Latvijas industriālā komūnā "Sturmi", kā arī industriāļu apvienībā "Brigado genocid").

Performancē Kristapu interesēja tādas tēmas kā sāpes, robeža starp dzīvību, kā arī sabiedrībā sāpīgas tēmas. Kristaps Pūce bija ārkārtīgi harismātiska personība, kas sarunu biedru pārņēma, pārsteidza un varbūt pat nedaudz biedēja ar savu oriģinālo skatpunktu, aso tiešumu un uzdrīkstēšanos. Viņš ar savu piemēru aicināja dzīvot ar vērienu, ārpus sabiedrības pieņemtajiem rāmjiem un robežām. Jau dzīves laikā viņā bija kaut kas no leģendas, cilvēka, kas skaidri zina, kur viņš dodas, un ar savu kustību pavelk sev līdzi  citus. No Kristapa mēs varējām mācīties dzīvot nevis mēreni, bet gan izbaudot katru minūti, katru elpas vilcienu. Mēs zinām, ka tagad tu esi mierā!

Sūtām savu sirds gaismu un mierinājumu Kristapa sievai Dacei, meitiņai Ugdai, brālim Eduardam, kā arī vecākiem un visiem tuvajiem, kuriem viņa aiziešana ir neizturami sāpīgs trieciens.

Avots: satori.lv