Mazsalacietis Kristaps Kaktiņš (1801-1867).

Par viņu rakstīts Alekseja Apīņa darbos. Viņa grāmata "Ar šiem pamācīšanas vārdiem..." ir pirmā zināmā grāmata, ko par saviem līdzekļiem izdevis latviešu autors.

K. Kaktiņš ir arī atturības kustības celmlauzis Vidzemē 1830.gadu nogalē. Viņam ir manuskripts par atturības kustības vēsturi, ko izmantoju disertācijā.

***

Kaktiņš cēlies no pašapzinīgas un pārtikušas Vidzemes zemnieku dzimtas. Kaktiņa tēvs “Jaunkaktiņu” mājas Mazsalacas draudzē sāka iekopt vēl dzimtbūšanas laikos un agri mira.

Kristaps Kaktiņš pārņēma saimniecību un apņēma sievu, laulībā dzima astoņi bērni. Kaktiņš bija pilnīgs atturībnieks, tieši dzeršanā viņš saskatīja latviešu dzīves galveno posta cēloni, tāpēc kļuva par pagasta atturības kustības rosinātāju. Viņa labā griba rada atbalstu Mazsalacas mācītājā, kas pēc Kaktiņa aicinājuma baznīcā pieņēma 136 zemnieku – sātības biedru - atturības zvērestu.

Kaktiņš ar domubiedriem draudzē un citur Vidzemē izplatīja arī sātību veicinošu literatūru un izstrādāja sātības biedrības statūtu projektu, kuru nosūtīja uz Rīgu, mācītāju pārlūkošanai un apstiprināšanai. Kā norāda Hermanis Treijs avīzē “Tas Latviešu Ļaužu draugs” (1837), kad programma iesniegta, tā gari un plaši apspriesta un noraidīta.

Kaktiņa rosinātā kustība tika apstādināta, zemnieku biedrošanos uzskatot par nevēlamu, pat bīstamu.

Ar Kristapu Kaktiņu Mazsalacas muižnieks fon Fītinghofs lauza nomas līgumu un kopā ar ģimeni 1846. gadā izlika no mājām. Kaktiņa cīņa par savām tiesībām ne Rīgas, ne Pēterburgas tiesā neko nepanāca. Turpmākos četrpadsmit gadus viņa ģimene pavadīja galējā trūkumā.

1859. gadā dēls Mārtiņš dabūja skolotāja vietu Pēterupes draudzē un nodrošināja tur apmešanos arī saviem vecākiem. Kaktiņš mira Pēterupē un tika apbedīts, izpildot viņa paša vēlēšanos, Mazsalacas kapsētā līdzās sievai un agri mirušajiem pieciem bērniem.

***

Sanita Reinsone