Kad 1892. gadā nodibināja lauksaimniecības biedrību “Druva”, viņš kļuva par tās bibliotēkas komisijas locekli. Piektā gada revolūcijas un Pirmā pasaules kara laikā Kristaps Grīnvalds ar ģimeni ir bēgļu gaitās, no kurām atgriežas 1918. gada rudenī. Atgriežas ar cerībām savā jaunajā valstī, savā pagastā, savā saimniecībā, kur jāsāk daudz iecerētu darbu. Viņš ir arī atjaunotās Bērzes ugunsapdrošināšanas biedrības vadītājs un pērminderis, pie kura glabājas baznīcas atslēga. Bet klāt ir 1919. gads un Stučkas valdība. Kā lasāms avīzē “Jelgavas Komunists”, bērzenieki tiek kaunināti, ka viņi negrib uzklausīt no Jelgavas atbraukušo komisāru un turpina nodarboties ar kumēdiņu rādīšanu, dziesmām un dejām. Pēc neilga laika komisārs ierodas vēlreiz un ne jau viens. Paagrā rīta stundā (datums īsti nav noskaidrots, tikai zināms, ka tas bijis februārī) tiek pavēlēts ierasties pārstāvim no katras lauku sētas. Šajā sapulcē Kristapam Grīnvaldam liek atdot baznīcas atslēgu, lai jaunā vara šo ēku varētu izmantot savām vajadzībām. Nostāsti liecina - bijis iecerēts zirgu stallis... Grīnvalda vārdi bijuši: “Jūs šo atslēgu man neesat devuši, un es to neatdošu.” Ar to pieticis, lai viņš tiktu nogādāts Jelgavas cietumā kopā ar vēl kādu saimnieku Šiliņu. Tālāko vēsta Kārlis Skalbe publicistiskā rakstā “Asiņainā Jelgava”. “Mēs izejam netīrā cietuma sētā. Sarkana ķieģeļu siena. Zem mēsliem izraktas divas platas bedres, līdz pusei pilnas ar mālainu ūdeni. Pret sienu atspiežas nomīdīta smilšu kaudze - ešafots, uz kura pakāpās notiesātie. Man ienāk prātā stāsts, ko Liktenis, šis asiņainais fantasts, rakstījis šais smiltīs. Divi saimnieki, Auziņš (tā nosaukts Grīnvalds pēc māju vārda - V.K.) un Šiliņš, abi no viena pagasta, reizē izvesti uz nošaušanu un nostādīti bedres malā. Auziņš bijis spēcīgs vīrs, liela auguma, Šiliņš - vājš un sīks... Ķerts no lodes pakausī, Auziņš kritis un, sviezdams ar rokām atpakaļ, ierāvis Šiliņu sev bedrē līdzi (..) Pusmiris aiz bailēm, Šiliņš gulējis zem līķiem un asinīm.” Tas noticis 18. martā. Tālākā notikumu gaita zināma tuviniekiem - atgriezies Bērzē, Šiliņš par notikušo traģēdiju izstāstījis
Grīnvalda sievai, kura nākamā rītā aizbraukusi vīram pakaļ. Viņš apglabāts Bērzes kapsētā