Dzimis 1875. g. 14. nov. Vecpiebalgas pag. Jaungaigalos.

Tēvs Pēteris, māte Katrīna. Latvietis, luterticīgs.

Beidzis Vecpiebalgas draudzes skolu, no 1889. g. mācījies Rīgas Nikolaja I ģimnāzijā, no 1895. g. Aleksandra ģimnāzijā Rīgā (beidzis 1899. g.), mācību laikā darbojies latviešu skolēnu nacionālā pulciņā.

1899. g. iestājies MU Juridiskajā fakultātē, 1903. g. jūn. beidzis ar I šķ. diplomu, pārcietis acs operāciju, zaudējis redzi vienā acī.

Studiju laikā bijis izdevuma “Austrums” līdzstrādnieks.

No 1904. g. febr. jaunākais tiesamatu kandidāts Jelgavas apgabaltiesā, 1904. g. dec. atbrīvots no amata.

 1905. g. janv. uzsācis darbu kā zvērināta advokāta J. Čakstes (vēlākais pirmais Latvijas Valsts prezidents) palīgs Jelgavā.

Bijis laikraksta “Vērotājs” līdzstrādnieks, pēc tam (1904. g.) laikraksta “Spēks” atbildīgais redaktors.

1904. g. dec. apcietināts, apvainojot “musināšanā uz dumpi” laikraksta “Spēks” slejās. 1906. g. febr. atbrīvots no  apcietinājuma pret drošības naudu, neatļaujot nodarboties ar advokāta praksi.

Strādājis nedēļas laikraksta “Jaunatne” redakcijā Jelgavā, no 1906. g. rudens zvērināta advokāta A. Berga vadītajos laikrakstos Rīgā un Rīgas Latviešu biedrības Derīgu grāmatu nodaļas izdotās “Konversācijas vārdnīcas” (1903–1921) redakcijā.

1908. g. 29. okt. prāvā laikraksta “Spēks” lietā piespriests pusotra gada ieslodzījums. Pēc soda izciešanas no 1910. g. pavasara strādājis laikraksta “Dzimtenes Vēstnesis” redakcijā, kā arī daļēji atsācis zvērinātā advokāta praksi (atļauts vest tikai krimināllietas).

No 1912. g. dec. zvērināts advokāts Rīgas apgabaltiesā. Darbojies arī Rīgas Jaunā teātra komisijā.

1. pasaules kara laikā, 1915. g. tiesu iestādēm evakuējoties no Rīgas, pārcēlies uz Tērbatu, pēc tam uz Petrogradu, darbojies Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejā.

1917. g. piedalījies Latviešu radikāldemokrātu partijas Petrogradas nodaļas dibināšanā un darbībā (bijis partijas Centrālās komitejas loceklis arī pēc atgriešanās Latvijā).

No 1917. g. un vācu okupācijas laikā 1918. g. dzīvojis Valkā, bijis kooperatīva “Apgāde” darbinieks, laikraksta “Jaunā Latvija” redakcijas loceklis, publicējis rakstus arī laikrakstā “Līdums” 1918. g. nov.–dec. laikraksta “Jaunais Vārds” redakcijas loceklis.

No 1918. g. 16. dec. Rīgas apgabaltiesas loceklis, 1919. g. vadījis 2. kriminālnodaļu, no 1919. g. 29. dec. bijis Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāja biedrs.

No 1919. g. sept. arī Tieslietu ministrijas pārstāvis Izglītības ministrijas Terminoloģijas komisijā. Darbojies arī Latvijas Tautas padomes Juridiskajā komisijā (bijis eksperts valodnieks juridisko nosaukumu jomā).

No 1921. g. 4. okt. Tiesu palātas loceklis. No 1921. g. rudens arī Sodu likumu pārstrādāšanas komisijas loceklis.

1922. g. 20. jūl. iecelts par Centrālās vēlēšanu komisijas locekli.

Bijis arī izdevuma “Tieslietu Ministrijas Vēstnesis” redakcijas kolēģijas loceklis, pēc tam līdzstrādnieks.

Miris ar insultu 1923. g. 17. martā.

Apbedīts Rīgā, Meža kapos.

Precējies ar Ellu Kupuru (dz. 1882. g. 18. martā). Otrreiz precējies 1914. g. ar Annu Lībeku.

Studentu vienības “Austrums” vecbiedrs.

D. Marksa uzskati par vēsturi un tautības ideja. Rīga, 1907.

A. LNA LVVA, 1536. f., 26. apr., 115. l.; Konstantina Gaigala autobiogrāfija. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis. 1923. Nr. 1; Leitāns P. Atmiņas par Latvijas tiesu darbības sākumu. Jurists. 1937. Nr. 1/2, 16. lp.; EVP.

No tieslietu ministra V. Holcmaņa atmiņām par K. Gaigalu: “Vadot tiesas nodaļu, Gaigals pierādīja ne tikvien savu tiesneša apzinīgumu un juridisko erudīciju, bet arī laba administratora spējas. Kad pacēlās jautājums par Tiesu palātas Kriminālā departamenta sastāva papildināšanu, tad vienīgais kandidāts uz palātas tiesneša amatu bija Gaigals. [..] Gaigals nepiederēja pie tiem tiesnešiem, kuri savu darbu dara ātri. Nē, viņš strādāja, varbūt, gausāk kā tiesnešu vairākums, bet viņa darbā pierādījās Gaigala lielā apzinība. Katras prāvas atrisināšana priekš Gaigala bija vesels problems. Katru lietu viņš izanalizēja līdz galam, pārdzīvoja to un tikai tad stājās pie lietas izspriešanas. Vienā no lielākām ierēdņu prāvām, kura Palātā izspriesta, Gaigals bija referents. Pārsteidzošs ir tas darbs, kuru Gaigals veicis, sagatavojoties uz šo prāvu. Veselas sīki pierakstītas burtnīcas, kurās lietas sastāvs sistematizēts, apliecina to uzmanību, ar kuru Gaigals bija izpildījis savu referenta pienākumu. Gaigals bija humāns, bet tanī pašā laikā varēja būt arī bargs tiesnesis. Humāns tanī ziņā, ka nepielaida apvainotā notiesāšanu bez noteiktiem vainīguma pierādījumiem. Bažas par to, ka var gadīties nevainīga apvainotā notiesāšana, izsacīja Gaigals vēl īsi priekš pēdējās sēdes, kurā viņš piedalījās un beidzot saslima, šīs bažas viņu mocīja pat uz nāves gultas pēdējos murgos. Bet kad vainīgums bija pierādīts, tad Gaigals spēja pārvērsties par stingru tiesnesi, kurš bargi sodīja tā godīguma pārkāpšanu, kurš tik raksturīgi viņam pašam piemita [..] paliekamu pieminekli Gaigals sev cēlis, radot Sodu likumu terminoloģiju latviešu valodā. 1921. gada 16. oktobrī Gaigals tika iecelts par manis reorganizētās Sodu likuma pārstrādāšanas komisijas locekli. Viņš ņēma dalību Sodu likumu pirmās nodaļas (noziedzīgi nodarījumi un sodi vispār) un 2.–8. nodaļas (politiskie un reliģiskie noziegumi) izstrādāšanā. Šo nodaļu terminoloģija un valoda Gaigala radīta. Pie šī darba Gaigals strādāja līdz pēdējam brīdim, vēl 3 dienas pirms nāves piedaloties komisijas sēdē, kurā galīgi tika apstiprināts Gaigala proponētais 2.–8. nodaļas teksts. Bet arī Sodu likumu pārējo nodaļu tekstu rediģēja Gaigals. [..] Gaigals šķīrās no mums negaidīti. Tie, kuri stāvēja viņam tuvāki, gan zināja, ka viņš lielā mērā pārpūlējies.” (Tieslietu Ministrijas Vēstnesis. 1923. Nr. 1)