Vidus - punkts, kas atrodas vistuvāk gudrībai.

*

Pieļaut kļūdu un to neizlabot, nozīmē pieļaut otru kļūdu.

*

Apzināties pienākumu un to neizpildīt - tā ir gļēvulība.

*

Kad valsts tiek pārvaldīta saprātīgi, ir negods būt trūcīgam un nabadzīgam. Kad valsts tiek pārvaldīta nesaprātīgi - negods būt bagātam un cildinātam.

*

Lielisks cilvēks palīdz cilvēkiem saskatīt sevī to labo, kas tur mīt, bet nemāca cilvēkiem saskatīt sevī slikto. Zemisks cilvēks dara otrādi.

*

Lai saprātīgi rīkotos, ir trīs ceļi: pirmais, pats cildenākais - pārdomu ceļš, otrais, pats vieglākais - sekošana citu piemēram, trešais, pats rūgtākais - pieredzes ceļš.

Konfūcijs jeb Kundzi bija ievērojams domātājs, filozofs un skolotājs Ķīnā, Džou dinastijas valdīšanas laikā. Tradicionāli viņa dzimšanas diena tiek svinēta 28. septembrī. Konfūcija filozofija uzsvēra personisko un valdības morāli, un labi saskan ar ķīniešu tradīcijām, kura izpaudās kā pareizāk dzīvot. Viņš mācīja cilvēkiem būt iecietīgiem, laipniem un nesavtīgiem. Viņa mācība, kas zināma kā konfūcisms, vislielāko ietekmi ir atstājusi uz Ķīnu, bet tā ir plaši izplatīta arī citās Austrumāzijas valstīs.

Konfūcijs ir dzimis 551. gadā p.m.ē. Lu valstī, mūsdienu Šaņdunas provincē. Divus gadus pēc Konfūcija piedzimšanas nomira viņa tēvs.

No 539. līdz 533. gada p.m.ē. Konfūciju apmācīja viņa vectēvs.

532.g.p.m..e, 19 gadu vecumā viņš apprecējās.

Turpmākos gadus (532 p.m.ē.–502 p.m.ē.) viņš strādāja dažādus zemāko kārtu darbus.

Konfūcija māte nomira 529. gadā p.m.ē.

Vienpadsmit gadus vēlāk, 518. gadā p.m.ē., viņš bija spiests bēgt un devās trimdā uz Cji valsti.

Ap 500. gadu p.m.ē. Konfūcijs atgriezās Lu valstī, kur ieņēma augstus amatus valdībā.

497. gadā Konfūcijs vēlreiz steigā devās ilgstošos klejojumos. Iespējams, viņš bija iesaistīts sazvērestībā vai tika izraidīts saistībā ar viņa mācību, kura centās strīdus risināt mierīgā ceļā. Četrpadsmit gadu laikā viņš apmeklēja vairākas kaimiņvalstis. Šajā laikā iegrima pārdomās un dažādu atziņu izteikšanā.

484. gadā p.m.ē. vēlreiz atgriezās Lu valstī. Divus gadus vēlāk piedzīvoja sava dēla nāvi. Šajā laikā starp kaimiņvalstīm sākās vairāku karu periods.

479. gadā p.m.ē. Konfūcijs nomira

***

Konfūcijs uzskatīja, ka valsts veidotājelements ir ģimene. Ja ir stabila ģimene, būs arī stabila valsts. Lai pārvaldītu valsti, valdnieks nedrīkst būt izšķērdīgs, tad tauta pati viņam sekos. Piespiežot kādu strādāt sev, nedrīkst izsaukt pret sevi naidu, un savā lielumā nedrīkst būt lepns. Tauta valdnieku patiesi cienīs tikai tad, ja viņš nebūs cietsirdīgs. Jāatceras, ka paēdusi, pārtikusi tauta ir viegli vadāma. Konfūcismā nav vietas vardarbībai, turklāt katra cilvēka uzdevums ir morāli pilnveidoties. Ideāls ir izglītotais, cildenais un gudrais. Jāapkaro rupjība, skopums un dīkdienība.

Konfūcijs uzskatīja, ka esošā Ķīnas sabiedrība ir bez dao, un viņš vēlējās iedibināt valstī kārtību, veidojot sabiedrību tā, lai tā būtu kā liela ģimene, kurā valdītu sensenās tradīcijas: mīlestība, uzticība un cieņa. Ceļš, kā atjaunot Ķīnas valsti, ir atgriezties pie pagātnes. 

Viņa mācībai ir viens mērķis- no jauna atrast un apliecināt cilvēka dabu. To var sasniegt vienīgi, ja cilvēks atbilst dao ritumam. Pēc Konfūcija domām, dao tuvība dotu iespēju cilvēkā atklāties daudzām spējām un tikumiem. Un, lai panāktu to, ka cilvēks kalpotu dao apliecinājumam nevis ritma un kārtības izjaukšanai, ir jāiemieso šādas "cildenā vīra" (dzjuņdzi) īpašības: uzticība, pienākums, taisnīgums, cilvēcība (žeņ).

Vissvarīgākā īpašība ir žeņ, no kuras seko visi pārējie tikumi. Savukārt cilvēkam piemīt arī galvenie 5 netikumi - viltība, necienīga uzvedība, melīga (bet skaista) runāšana, sliktas rīcības iegaumēšana un piekopšana, liekulība.

Lai kļūtu par "cildeno vīru" ir nemitīgi jāanalizē savas domas, rīcību un mērķus. Šīs darbības palīdz tuvināt cilvēku ideālam. "Cildenajam vīram" ir sevī jāparvar mazais, nenozīmīgais cilvēks (sjaožeņ). Viņam vienmēr un visur jāpilnveido sevi, paturot prātā galveno domu- sevis pilnveidošanu. Cilvēka griba nav orientēta uz subjektīvu mērķu īstenošanu, bet gan uz centieniem iedzīvināt cilvēka un lietu dabai atbilstošu kārtību.

Sākotnēji konfūcisms bija ētiska un sociāli psiholoģiska mācība, orientēta uz indivīdu.

Tomēr pakāpeniski Konfūcija mācībā arvien vairāk iezīmējās politiska orientācija. Konfūcija atziņas kļust par mācību ierēdnim, valsts pārvaldītājam, kas ar dzelžainu gribu, savu būtni pakļaujot vispārējām interesēm, cenšas apliecināt dabisko kārtību, dao likumu.

Konfūcisms cenšas visu cilvēka dzīvi pieskaņot nemainīgam uzvedības reglamentam. Vispārpieņemtas normas nosaka ne tikai dzjuņdzi tikumisko uzvedību, bet arī ģērbšanās veidu un matu sakārtojumu. Laika gaitā, palielinoties konfūcisma ietekmei, ritualizācijas tendence gūst universālu nozīmi, tā aptver visas cilvēcisko attiecību jomas, kļūstot par Ķīnas kultūras pamatpazīmi