* 1898. XII 24. Kalētu pag.; S. Eiženija dz. Jansons ārste

                1937. Beidzis Latvijas Universitāti,

                1937/1944. Lavījās Universitātes Ķirurģiskās klīnikas ārsts,

                1941. Miera 17-14.

Dr. Klāvs Mētra aizgāja no šīs pasaules 1978.gada 1. oktobrī, Našvilē, Tenesijā. Viņš dzimis
1898. gada 24. decembrī Kalētu pagastā četru bērnu ģimenē. Tēvs bija virsmežsargs Bārtas un Kalētu plašajos mežos. Visu savu bērnību un jaunību viņš pavadīja meža tuvumā un no agras bērnības piedalījās grūtajos meža un lauku darbos. No savas mātes Klāvs mantoja nerimstošu darba sparu, no tēva — patiku uz grāmatām un alku pēc izglītības, no meža — mīlestību pret dabu un dzīvo radību. Meža vientulības un skaistuma iespaidots, viņa raksturs sāka veidoties ar romantisku un dzejisku noslieci.
Klāvs apmeklēja Kalētu draudzes skolu, kur skolotāji novēroja, ka viņa intereses un garīgā attīstība sniedzas pāri šīs skolas robežām. Tādēļ viņam bija viegli iegūt stipendiju un turpināt izglītību Kuldīgas skolotāju seminārā. Kara apstākļu dēļ šo semināru viņam neizdevās nobeigt, viņu iesauca Latvijas armijā. Pēc Latvijas atbrīvošanas un valsts nodibināšanas Klāvs strādāja Liepājā kā skolotājs līdz 1928. gadam, kad viņš saistījās darbā Rīgas valsts paraugpamatskolā. Viņa gars tomēr ar skolotāja darbu neapmierinājās, un paralēli darbam skolā viņš apmeklēja vakara vidusskolu, lai sagatavotos iestāju pārbaudījumiem Latvijas universitātē.
Klāvs Mētra tika uzņemts LU Medicīnas fakultātē 1931. gadā. Studiju gadi bija ļoti grūti: lekcijas bija jāsaskaņo ar darbu skolā. Darba slodze bija smaga: bija jāiztur sacensība ar desmit gadus jaunākiem studentiem, kas tikko ieguvuši svaigas sistēmatiskas zināšanas Latvijas skolās. Studiju laikā Klāvs visus gadus bija sava kursa pārstāvis un aktīvs biedrs studentu vienībā "Atauga". 1936.gadā viņš apprecējās ar ārsti Eiženiju Jansoni. Viņu ģimenē bija divi bērni: dēls Gunārs un meita Māra.
Pēc universitātes beigšanas 1937. gadā Dr.Mētra strādāja par asistentu univeritātes ķirurģiskajā klīnikā, ko vadīja prof. Jānis šulcs. Klīnika bija novietota Latvijas Sarkanā Krusta slimnīcā, šinīs gados viņš nolika doktoranda pārbaudījumus, lai gatavotos tālākam zinātniskam darbam. 1944.gadā viņš arī ieguva speciālista grādu ķirurģijā un paralēli darbam slimnīcā strādāja Rīgas pirmajā poliklīnikā. Viņa darbīgo, augošo dzīvi pārtrauca II pasaules karš un krievu otrreizējais iebrukums dzimtenē. Mētru ģimene atstāja Rīgu 1944. gada vasarā un pēc klaiņošanas pa Kurzemi un Liepāju līdz oktobra mēnesim, beidzot nolēma doties uz Vāczemi.
Vācijā Mētra strādāja kā vācu ārsta palīgs Berlīnes tuvumā, kur pārdzīvoja dažus smagus un bīstamus brīžus Berlīnes bumbošanas dēļ. Kad Vācijas valsts 1945. gadā sabruka, Mētru ģimene nonāca Vircburgas bēgļu nometnē, Bavārijā, kur abi ar sievu strādāja Vircburgas Ziemeļu nometnes bēgļu slimnīcā. 1950. gadā viņi izceļoja uz Ameriku, iepriekš noslēdzot trīs gadu līgumu ar Amerikas Savienoto Valstu Jūrniecības pārvaldi darbam Klusā okeānā civiliedzīvotāju slimnīcā.
Kā ķirurgam darbs bija smags, jo naktīs miegs tika pastāvīgi taucēts un brīvdienas nebija paredzētas. Tomēr viņa dzīvi iepriecināja skaistā tropu daba un draudzīgie salas iedzīvotāji. Trīs gadi aiztecēja drīz, un Mētra sāka meklēt darbu Amerikas kontinentā. To arī izdevās atrast Našviles pilsētā, Tenesijas valsts psihiatriskajā slimnīcā. Visa ģimene pārcēlās uz dzīvi Tenesijā 1953. gada oktobrī, šeit Mētra strādāja nepārtraukti līdz pensionēšanai 1972. gada pavasarī, tātad gandrīz 20 gadus, turpinot pēc tam vēl sniegt palīdzību samazinātā darba laikā kā volontieris līdz 1978. gada jūlija mēnesim.

Avots:       LVVA P1023-2-14-141.;                

                “Latvijas medicīniskā personāla saraksts”, R., 1938.

                 "Latviešu ārstu un zobārstu apvienības apkārtraksts", 1979