Man liekas, ka te ciltskokā ir kaut kas sajaukts. Šķiet, ka Kirils ir Samuila (citur - Salomona) Maikapara dēls. Kirilam bija arī māsa Tatjana.

Par Kirilu raksta 1993.gada "Neatkarīgā cīņa": ""Neatkarīgā cīņa" 1993.gadā raksta: "Irina Ļebedeva, kādas aristokrātiskas un vispusīgi izglītotas Latvijas krievu ģimenes atvase trīsdesmito gadu beigās bija nepārspējami skaista, valdzinoša un visādi interesanta jauna meitene, kas neprātīgi iemīlējās vecā Salomona Maikapara vienīgajā dēlā Kirilā. Viņš bija krietni vecāks par Irinu, turklāt jau precējies un četru bērnu tēvs...
Taču tas netraucēja viņam vienā mirklī visu to aizmirst un pilnīgi ļauties jaunās sievietes neatvairāmajam valdzinājumam...
S. Maikapara abi bērni -Tatjana un Kirils -, it kā jau iepriekš nojauzdami Latvijai un viņu ģimenei draudošās briesmas, 1939.gadā aizbrauca uz Vāciju, tā izbēgdami no 1941. gada jūnija izsūtīšanas uz Sibīriju. Kirils pēc kara sākšanās atgriezās Latvijā un strādāja sava tēva tabakas fabrikā. 1943. gadā apprecējās ar apburošo Irinu, lai gan visi vēl dzīvi palikušie radi viņu asi nosodīja un praktiski Irinu savā ģimenes lokā neuzņēma.
1944. gada rudenī abi jaunlaulātie aizbrauca uz Vāciju, bet piecdesmito gadu sākumā devās uz Kanādu, kur sāka dzīvot Monreālas pievārtē. Bagāti viņi nebija, lai neteiktu otrādi... Kirils, sava mūža lielāko daļu pavadījis apskaužamā greznībā un pārticībā, tomēr ātri piemērojās skarbajiem
pēckara Vācijas un Kanādas dzīves apstākļiem un nekad nevaimanāja par zaudēto māju, fabriku un citiem īpašumiem Latvijā. Viņš bija laimīgs ar Irinu un viņas mīlestību, kas abiem dāvāja divus dēlus. Tagad tie jau ir nobrieduši vīri un aizklīduši plašajā pasaulē. Kirils nomira Kanādā sešdesmito gadu sākumā. Viņa māsa Tatjana dzīvo Parīzē, kura tagad oficiāli savā īpašuma ir atguvusi tēva lepno māju. Bet Irina, Kanādā palikusi viena, pastiprināti pievērsās reliģijai un iestājās Monreālas krievu pareizticīgo klosterī. Viņa ar dzīvi ir apmierināta. Irina ir atradusi dzīves jēgu un tās piepildījumu. Viņa daudz braukā pa Kanādu, Krieviju un Latviju, priecādamās par šīs vienreizējas pasaules apbrīnojamo skaistumu un raudādama par tās nesaprotamo cietsirdību un lielo postu... Kad dažreiz iznāk runašana par bagātību un dzīves greznību, daudz pieredzējusī Irina Maikapara tikai piedodoši pasmaida un ir pārliecināta, ka cilvēkam taču patiesībā neko daudz nevajag. Mīlestību, jā. Ticību, jā. Bet naudu, mantu, pilis un zeltu.... Galu galā mēs visi, arī vislielākie bagātnieki, reiz nomirsim kā pēdējie nabagi...  Un kādreiz nepārspējami žilbinošā Latvijas skaistule, tagad jau kā veca un mazliet salīkusi, viscaur melnā ģērbusies mūķene, nesteidzīgi ieiet tālās Monreālas krievu pareizticīgo kapsētā, par kuras uzturēšanu kārtībā viņa ir uzņēmusies rūpes, un aizdedzina vairākas sveces. Tad apsēstas pie Kirila Maikapara kapa uz soliņa un skumji skatās..."