Vecākās paaudzes jēkabpilieši, kuri katoļu draudzi apmeklēja pagājušā gadsimta 60. gados, iespējams, atceras  ērģelnieku  Kazimiru. Tajā laikā viņš vadīja arī nelielo baznīcas kori. Reti kurš vairs atminas ērģelnieka uzvārdu, tik vien kā – «nu bija tāds lietuvietis Kazimirs».     Kāda jēkabpiliete gan atcerējās savulaik mammas teikto, ka viņš bijis priesteris, kuram  vara atņēmusi   visas garīdznieka tiesības. Izrādās, ka šis cilvēks ar neparastu un ļoti smagu mūža gājumu, desmit gadus dzīvodams Jēkabpilī, ir rūpējies, lai ticība un Dieva vārds neizzustu arī daudzu jēkabpiliešu sirdīs. Kaut gan viņam tas  nebija atļauts.     Kazimirs Vaičonis (19.08.1921. - 09.11.2002.) dzimis Lietuvas mazpilsētā  Panemunelē. Otrā pasaules kara gados studēja Viļņas garīgajā seminārā un 1945. gada 28. oktobrī tika iesvētīts par priesteri. Kalpoja dažādās Lietuvas draudzēs līdz 1949. gada 29. jūnijam, kad   viņu par garīdznieka pienākumu veikšanu arestēja. Ārpustiesas kārtā   K. Vaičonim  piesprieda 10 gadus ieslodzījumā labošanas darbu nometnē un vēl 5 gadus nometinājumā. Pavadījis gadu Karagandā, prāvests Kazimirs  pēkšņi tika pārvests  uz Viļņu, lai viņu nopratinātu  jaunā lietā par darbošanos kādreizējā katoļu jaunatnes organizācijā «Aušros Vartų kolegija» («Aušras vārtu kolēģija»). Pratināšanā K. Vaičonis  pateicis, ka ne uz vienu jautājumu neatbildēs, jo aizvadītajā gadā ir pietiekoši  redzējis, kā šī vara izrīkojas ar cilvēkiem. Sevišķās apspriedes  nolēmums – par pretpadomju aģitāciju  25 gadi soda nometnē un  10 gadi nometinājumā. Tālāk -  ogļu šahtas  Vorkutā. 1953. gada jūlijā pēc Staļina  nāves tur notika ieslodzīto sacelšanās, kuru 1. augustā  nežēlīgi apspieda. To izjuta arī K. Vaičonis, kad gandrīz līdz nāvei piekauts  un iemests karcerī, brīnumainā kārtā tomēr izdzīvoja.  Sekoja cietums «Kresti» («Krusti»), tad ogļu raktuves Intā  un 1956. gadā īpašā režīma cietums Vladimirā (viens no visstingrākā režīma cietumiem, kur ieslodzīja sevišķi «bīstamus recidīvistus»). Cietumā viņš sagaidīja ziņu, ka ieslodzījums no 25 gadiem ir samazināts uz 10. Un tad vēlreiz Vorkuta. Izdzīvot šajos moku ceļos palīdzēja tikai nešaubīgā ticība un lūgšanas.       1959. gadā  Kazimiru Vaičoni atbrīvoja, bet bez tiesībām  dzīvot Lietuvā un, protams, ar aizliegumu veikt pastorālu darbu. Iespējamā Dzimtenei tuvākā vieta, kur atļauts apmesties,  bija Pleskavas apgabalā pie Latvijas robežas. Pēc pusgada Kazimirs drīkstēja  pārcelties uz Latviju -  ar reģistrāciju Rēzeknē, kur strādāja celtniecībā. 1960. gadā K. Vaičonis pārbrauca uz Jēkabpili.     Jēkabpilī Kazimirs strādāja  celtniecībā, cukurfabrikā un ķieģeļu rūpnīcā, siltumnīcās un citviet. Mitinājās īrētos dzīvokļos. Nav īsti zināms, kā tas bija iespējams, bet jau Rēzeknē vienā no katoļu baznīcām viņš  bija   spēlējis ērģeles, un Jēkabpils Romas katoļu baznīcā, kuras prāvests  60. gados bija Alberts Leitāns,  Kazimirs kļuva par pastāvīgu ērģelnieku un kora vadītāju. Ir ziņas, ka īrētajā miteklī ar mājas saimnieces piekrišanu K. Vaičonis bija iekārtojis lūgšanu telpu ar nelielu altāri un regulāri slepus noturējis Svēto Misi (atšķirībā no laicīgās varas baznīca viņam nebija atņēmusi priestera tiesības). Dievkalpojumos parasti  piedalījušies daži uzticami kaimiņi un dzīvokļa saimniece, kura pratusi atbildēt un atdziedāt  latīniski. 1970. gadā K. Vaičonis saņēma atļauju atgriezties Lietuvā un  ierobežotā apjomā kalpot baznīcā.       Priesteri Kazimiru Lietuvā zina kā talantīgu dzejnieku, tulkotāju, teoloģisku apcerējumu autoru, izcilu garīdznieku. Garīga satura  un patriotiskus dzejoļus viņš sacerēja jau,  būdams apcietinājumā. Dzīvodams Latvijā, Kazimirs  pilnībā iemācījās latviešu valodu un  pēc tam atdzejoja lietuviski Raiņa, Aspazijas un  citu mūsu dzejnieku darbus, kas vēlāk ir publicēti Lietuvā.    Kā jau minēts, Kazimira Vaičoņa dzīvesgājums Lietuvas sabiedrībai ir labi zināms, jo viņš ir viens no  šīs tautas izciliem dēliem. Arī mūsu pilsētai, apzinot savu vēsturi, būtu goda lieta izcelt no aizmirstības šī cilvēka vārdu un darbus. Tamdēļ lūgums  atsaukties ikvienu, kam ir kāda informācija   par Kazimiru Vaičoni, fotogrāfijas, dokumenti u. c., atmiņas par viņu kā ērģelnieku un baznīcas kora vadītāju, par viņa  maizes darbu  dažādās rūpnīcas un celtniecības objektos. Īpaši vērtīgi būtu uzzināt, kurā mājā atradās viņa dzīvoklis, kur  bija slepenā lūgšanu vieta, un  šīs mājas saimnieces vārdu.      Lūdzu zvaniet: t. 28308513 vai rakstiet e-pasts: [email protected]. Iegūtie materiāli tiks izmantoti, veidojot grāmatu par Jēkabpils Romas katoļu baznīcas vēsturi. (bdaugava.lv)