Pēc ilgas un grūtas iekšējas slimības pag. sestdienas pēcpusdienā Cēsīs savas acis uz mūžu aizvēris plaši pazīstamais veterinārārsts un daudzu grāmatu autors — atvaļ. plkv. Kārlis Voldemārs Soste. Nelaiķis dzimis 1886. g. 12. martā Priekuļu pag. Gala-Kunčos. Beidzis lauksaimniecības vidusskolu Gori-Gorkos (Krievija), viņš iestājās Tērbatas veterinārinstitutā, kuru ļoti sekmīgi absolvēja 1914. gadā. Latvijas brīvības cīņu laikā K. Soste izpildīja Zemgales divīzijas vet. ārsta pieāikumus. Pēc tam īsu laiku darbojās par rajona agronomu Vestienā. 1919. g. iecelts par pirmo Cēsu apriņķa priekšnieku, kādu amatu ieņēmis līdz 1920. g. Pēc šī laika nelaiķis piegriezās vienīgi iemīļotam darbam veterinārā laukā un līdz pat boļševiku varas sākumam 1940. gadā, S. ieņēma dažādus speciālista posteņus bij. Latvijas armijas dažādās daļās. Visu pirms viņu redzam darbojamies kā sevišķu uzdevumu ierēdni armijas veterinārā pārvaldē (vēlāk kara sanitārā pārvaldē) , tad kā šīs pārvaldes veterinārās daļas pr-ka vietas izpildītāju, bet sākot ar 1922. g. augustu kā kara sanitārās pārvaldes priekšnieku. 1936. g. novembri S. pārvietots uz kara veterināro inspekciju un paaugstinot par vet. ārstu — pulkvedi iecelts par veterināro inspektoru, kādā amatā atradās līdz boļševiku varas sākumam. Nelaiķis apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeni un vairākiem ārzemju ordeņiem. Sava mūža pēdējos gadus S. pavadīja Cēsīs, lai šeit nodotos ražīgam publicista darbam. Vēl īsi pirms nāves, viņa savā laikā sarakstītam kuplam grāmatu klāstam klāt nāca kādas mazākas zirgkopības brošūras otrs pārlabotais un papildinātais izdevums un padomā nelaiķim bija laist klajā arī vēl citus darbus. «Cēsu Vēstis» lasītājiem būs palikuši atmiņā arī nelaiķa gaišo domu un dedzības pilnie ievadraksti, kuros viņš aicināja mūs visus jo cieši ieslēgties lielajā cīņā pret boļševismu, lai latvju tauta jaunās Eiropas tautu saimē ieņemtu jo cienīgu vietu. Līdz pat pēdējam dzīves mirklim nelaiķis vēl možs bija savās domās un pat vēl nāvei acīs raugoties vēlēja savai mīļotai latviešu tautai vienotības un saticības garu, kādam viņš pats, dzīvs būdams, bija bijis vienmēr uzticīgs. Nelaiķi, pēc kura sēro viņa dzīves biedre, tuvinieki, kupls darba biedru un draugu pulks, izvadīs pēdēja dusā no Sv. Jāņa baznīcas uz Priekuļu kapiem piektdien, 18. jūnijā.

Avots: Cēsu vēstis, 18.06.1943