Septembra pēdējā dienā Toronto aplidoja sēru vēsts: miris Kārlis Vitiņš, viens no tiem samērā retajiem latviešiem, agrāko gadu ieceļotājiem, kas līdz pat pēdējam laikam turējās kopā ar tiem latviešu bēgļiem, kas pēc otra pasaules kara meklēja un atrada patvērumu Kanādā. Mācēdams angļu valodu, kuras sākotnēji trūka ieceļotājiem, bija neaizstājams palīgs tiem, kas pie viņa griezās pēc padoma un palīdzības. Vienam viņš palīdzēja atrast darbu. Otram — galvinieku (sponsoru) tuvinieku vai draugu izsaukšanai. Kad dibinājās Toronto latviešu biedrība, Kārlis Vītiņš bija jauniebraucēju pulkā; kad veidojās organizācija, no kuras izauga Kanādas Latviešu Nacionālā apvienība — Vitiņš bija pirmās valdes loceklis. Ilgos svešniecības gados palicis uzticīgs savai tēvu tēvu baznīcai, Kārlis Vitiņš steidzās organizēt arī Toronto ev. lut. latviešu draudzi, kurai tika dots Sv. Jāņa draudzes vārds; desmit gadus bez pārtraukuma Kārlis Vitiņš bija Sv. Jāņa draudzes valdes loceklis un kasieris. Tikai slimība pēdējos gados varēja atturēt Kārli Vitiņu no aktīvākas sabiedriskās rosmes, bet līdz pat pēdējai dienai viņš ar lielu interesi sekoja visam, kas notiek latviešu trimdas kopībā, priecādamies par vienprātību un latviešu sasniegumiem, un skumdams par nesaticību un sabiedriskā darba neveiksmēm. Ar Kārli Vītiņu esam zaudējuši dedzīgu patriotu un patiesu kristieti.

Kā patriots Kārlis Vītiņš uzsāka bezkompromisa cīņu ar komunisma sludinātājiem un mūsu dzimtenes okupantiem. Jau Pirmajam pasaules karam beidzoties revolūcijas laikā Kārlis Vītinš bija kā virsnieks Kaukāzā cīnījies pret sarkano armiju; neticēdams nevienam Maskavas solījumam, Vītiņš pirms apmēram četrdesmit gadiem bija atstājis Latviju, bet cīņu pret komunismu neizbeidza arī Kanādā. Pēc mūsu dzimtenes okupācijas Vītiņš sazinās ar sūtni A. Bīlmani, Vašingtonā, un izdala sūtņa piesūtītos materiālus, aizstāv domu par neatkarības atjaunošanu Baltijas valstīs. Kopā ar citiem nacionāli domājošiem latviešiem ģenerālkonsula N. Braisona protektorātā K. Vītiņš nodibina palīdzības organizāciju latviešu bēgļiem, cenšoties atvieglot to stāvokli, kas dzīvo pelēku un bezcerīgu dzīvi Vācijas nometnēs. Aktīvi Kārlis Vītiņš darbojās arī Kanādas Veterānu Leģionā, palīdzēdams uz turieni atrast ceļu arī daudziem citiem latviešiem, kas sākotnēji nezināja, kādas lielas priekšrocības iestāšanās leģionā dod, piemēram latviešu strēlnieku pulku cīnītājiem. Kā cilvēks Kārlis Vītiņš bija sirsnīgs, saticīgs. Attieksmēs ar cilvēkiem vienmēr rīkojās tā, kā to diktēja viņa kristīgā sirdsapziņa. Par viņa dzīvi domājot, varam teikt, ka tajā viņš ir sekojis senai parunai: „Sirds — kurzemnieka gods".

Kārlis Vītiņš dzimis 1893. g. 5. maijā Kurzemē, Vērgales pagastā. Apmeklējis skolu Aizputē, Kuldīgā, Liepājā. Viņa nodomu studēt Pēterpilī mežkopību pārtraucis pasaules karš. K. Vītiņš iestājas karaskolā un pēc tās beigšanas tiek nosūtīts uz Kaukāzu, kur, revolūcijai uzliesmojot, cīnās pret sarkano armiju. Kaukāzā Kārlis Vītiņš iepazīstas ar savu mūža draugu — Nadju, kas viņam uzticīgi sekojusi, kad 1923. gadā Vītiņš atgriezās Latvijā — un kopā ar viņu, dažus gadus vēlāk, devusies arī ceļā uz Kanādu. Kanādā Vītiņš galvenokārt dzīvojis Toronto, strādādams armijas apgādē un vadīdams nelielu tirdzniecības uzņēmumu. Pēdējos gados K.Vītiņš bieži bija spiests uzturēties slimnīcā. Miris ar sirdstrieku 30. septembrī savā dzīvoklī. Guldīts Toronto latviešu kapu smiltainē.