Šā gada 3. jūlijā Antverpenē miris jūrniekiem labi pazīstamais tautietis Kārlis Teteris, dzimis ventspilnieks. Kārlis Teteris ir īpatnēja personība, kuru raksturot dažos teikumos nav iespējams. Sevišķi labi pazīstams Teteris tiem latvju jūrniekiem, kuri brauc uz ārzemju kuģiem, bet arī jūrnieki no Latvijas kuģiem, apmeklējot Antverpenes ostu, labprāt mēdza kavēt laiku Tetera kga «Masonic Tavern» kafejnīcā. Teteris ir viens no tiem daudziem latvju jūrniekiem, kuri priekš pasaules kara dodas svešumā, lai meklētu laimi, darbu un maizi uz citu nāciju kuģiem. Tas jau agrā jaunībā atstāj tēva mājas un vienīgi ar to, kas mugurā, aizlaižas, kā jūrnieki mēdz teikt, «Jeņķos». Jūrnieka gaitas uz dažādu tautību kuģiem nav vieglas, staigājot tās, jāaizmirst personīgā dzīve un patstāvība, ar ko Teteris nevar apmierināties. Viņa vēlēšanās ir kļūt reiz patstāvīgam cilvēkam, tamdēļ tas savas jaunības dienās neņem piemēru no lielāka vairuma jūrnieku, kuri savus uz juras grūti pelnītos grašus atstāj ostas izpriecas lokālos par lētiem baudījumiem, bet krāj katru santīmu, lai varētu uzsākt patstāvīgu dzīvi, kas viņam arī izdodas. 1906. gadā Teterim jau tik daudz iekrāts, ka tas var palikt Antverpenes osta malā un ierīkot tā saucamo «boarding house», t. i. nelielu privātu jūrnieku namu, kur varētu apmesties bezdarba jūrnieki. Citu nāciju jūrniekiem valdības ierīko un uztur labus jūrnieku namus, latviešiem tādu nav, jo par to nerūējās krievu valdība, ne arī tagad paši esam spējīgi. Antverpenes ostā, ka jau Eiropas kuģniecības centrā, vienmēr atrodas liels vairums latvju jūrnieku, kuriem Tetera māja izrādās tiešām vajadzīga, jo tiek labi apmeklēta. No tā laika Teteris paliek Antverpenes ostā par latviešu jūrnieku centru, jo pie viņa griežas lielais vairums latvju jūrnieku gan pēc mājas vietas, gan pēc padoma, vārdu sakot, pēc visāda veida palīdzībām, kuras Teteris neatsakās sniegt. Šajā laika Teteris ir sniedzis ne mazums pakalpojumu latvju jūrniekiem. Ne tikai jūrniekus var sastapt Tetera mājā, bet arī Latvijas inteliģenci, galvenā kārtā tos, kurus ārzemēs piemeklējusi kāda nelaime un it īpaši 1905. gada politiskie emigranti. Pret visiem Teteris ir līdzjūtīgs un izpalīdzīgs, palīdz ar praktiskiem padomiem, kuri daudziem ir izrādījušies ļoti derīgi. Pasaules karam sākoties, Teteris Antverpenē zaudē visus savus īpašumus un spiests ēmigrēt ar savu ģimeni uz Angliju, kur jāsāk dzīve pilnīgi no jauna. Pateicoties savam praktiskumam un enerģijai Teteris īsā laikā Londonā ir atkal nodrošinājis savu materiālo patstāvību un eksistenci savai ģimenei, pēc kam iestājas Anglijas aktīvā armijā, kur paliek līdz kara beigām. Karam beidzoties Teteris atgriežas savā iemīļotā Antverpenē, uzsāk savu agrāko darbību un bez tam vēl kopā ar Beļģijas tirgotju Tombeur nodibina kuģu piederumu un provianta veikalu, kurā Teteris ir kā līdzdalībnieks. Šā veikala pakalpojumus izmanto laikam visi Latvijas kuģi, kas apmeklē Antverpenes ostu. Teteris visā savā dzīvē ir īsts Latvijas patriots un savai tautībai aizstāvis, kaut gan lielāko daļu no savas dzīves pavadījis ārzemēs, viņš nekad neaizmirst savu tautu. Par piedalīšanos pasaules karā Anglijas aktīvā armijā Teterim piedāvā Anglijas pavalstniecību, no kuras tas atsakās teikdams: «Latvietis esmu dzimis un latvietis gribu palikt.» Kaut gan Anglijas pavalstniecība tam ārzemēs būtu devusi daudz lielākas priekšrocības kā Latvijas. Arī Beļģijas pavalstniecība tam būtu bijusi pieietama un izdevīgāka, bet Teteris, nodibinoties Latvijas valstij, ar visu savu ģimeni paliek Latvijas pavalstnieks. Pēc dažu jūrnieku nostāstiem Teteris Londonā pēc Latvijas valsts proklamēšanas kopā ar citiem jūrniekiem uzdāvā Latvijas sūtniecībai pirmo Latvija karogu. Arī savus bērnus Teteris ir audzināiis kā īstus Latvijas patriotus, kaut gan no tiem neviens (izņemot jaunāko meitu.) Latviju nav redzējuši un latviešu valoda tiem sveša, tomēr tie lepojas. ka ir latvieši, bet ne beļģieši. Beidzamo gados, kad jau slimība sāka mākties virsū, Teteris ļoti ilgojās redzēt Brīvo Latviju un pilnīgi ticēia, ka Latvijas veselīgais klimats pārvarēs slimību, bet to nebija lemts piedzīvot. 3. jūlijā slēdza savas acis uz mūžību ar beidzamiem vārdiem uz lūpām: "Latvija, es domāju par tevi." Vieglas smiltis svešumā latvietim, jūrniekam, patriotam.