Negaidot, naktī no sestdienas uz svētdienu 25.jūlijā pēc īsām ciešanām, ar sirdstrieku mūžībā aizgāja Kārlis Taube un 28.jūlijā guldījām viņu zemes klēpī Grand Rapidas Woodlawn kapsētā, skaistā latviešu nodalījumā, uzkalnā, turpat blakus mūsu brīvības cīnītājam, ģenerālim 0. Dankeram. 

K. Taubes šūpulis kārts Vidzemes jūrmalā, Tūjas pagastā, Kaišu mājās 1893.gada 1.februārī. Pēc vidusskolas  pabeigšanas Rīgā, Taube, sekojot sava patriota balsij, pievienojās latviešu strēlnieku pulkiem. Latvijas brīvības cīņu laikā redzam viņu cīnāmies ziemeļarmijas rindās. Mieram iestājoties, viņš studē mežkopību Latvijas Universitātē un pēc pabeigšanas 1925.gadā aiziet praktiskā darbā kā revidenta palīgs pie Saldus virsmežziņa Jēkabsona, kur viņš ar savu taisnības izjūtu un humāno pieeju ieguva dziļu cieņu kā pie revidenta, tā pie Mežu departamenta direktora K. Meldera, jo tai laikā revīzija bija ārkārtīgi svarīga un atbildīga funkcija veselīgas mežsaimniecības nodibināšanai jaunajā valstī. 1927.gadā viņu aicina par mežzini Universitātes mācības un izmēģinājumu virsmežniecībā ar dzīves vietu Steļķos. Tur Taube nostrādā 12 gadus, paveicot lielu darbu, nosusinot skaistos egļu mežus, kas cieta no pārāk liela mitruma; normalizējot meža ceļu tīklu, sevišķi izbūvējot Mucenieka dambi, izkopjot un atjaunojot vērtīgas audzes. Vēl vairāk, virsmežniecības pārziņa vadībā viņš saved priekšzīmīgā kārtībā mežsargu mājas un Steļķu mājsaimniecību pārvērš līdz nepazīšanai: jaunā mežziņa māja stalti guļ, ieslīgusi lielā augļu dārzā, kas ir katras lauku mājas lielākais lepnums. 1939.gadā Taubi ieceļ par mācības un izmēģinājumu virsmežniecības virsmežzini Lielaucē un amatā paliek līdz komunistu iebrukumam 1944.gadā, kur blakus tiešiem virsmežziņa pienākumiem viņš pārzin studentu internātu un tā saimniecību un vada praktiskos darbus meža operācijās.

Bēgļu gaitas Taube ar ģimeni pavada Vācijā, galvenā kārtā Kaselē un Karlsruē, no kurienes 1950.gadā pārceļas uz ASV, Bay City, no kurienes vēlāk viņš pārvietojas darba ziņā nozīmīgākā Grand Rapidā. Šeit viņš strādā fabrikā un iegūst īpašumā savu māju un šeit viņš arī beidz savas zemes gaitas.

Trimdā Taubem nebija lemts atgriezties savās mīļajās meža tekās; zveja bija viņa vienīgais kontakts ar dzīvo dabu, un to viņš uzturēja līdz beigām. Viņa rakstura konsekvence sevišķi izpaudās viņa saistībās ar saviem kolēģiem-mežkopjiem no dzimtenes laikiem. Viņš uzticīgi turējās pie mežkopju trimdas organizācijām un uzticīgi, nekad nenoraidīdams, izpildīja uzliktos pienākumus. Un tāds viņš palika līdz galam. Viņam paliek sieva un divi dēli.