28. jūlijā no savām Jaunauces pagasta Ziedoņu mājām uz Dzirkantu kapiem pēdējā gaitā tika izvadīts 23. jūlijā mirušais ilggadīgais Bauskas virsmežzinis Kārlis Šulcs. Nelaiķis dzimis 1884. gadā Jaunauces Mizaišos kā šo māju īpašnieka dēls. Mizaiši, kur nelaiķis pavadījis savu bērnību, atrodas skaistā Zemgales līdzenumā un puslokā ieslēgti no jauka meža. Šis dzimtās tēva sētas meža ieloks arī bijis nelaiķim par ierosmi un izvēli mežkopja darbam un dzimtenes meži, pie kuru izkopšanas un audzēšanas viņš pielicis visas savas pūles un ilggadīgā praksē gūtās zināšanas, nav aizmirsuši savu labdari, bet visā varenumā tagad pateicībā šalc pār viņa atdusas vietu, jo samērā mazie Dzirkantu kapi atrodas skaista meža vidū. Nelaiķis ar savu neizsīkstošo darba mīlestību, centību, taisnīgumu un godīgumu ir pierādījis sevi par īstu latvju dēlu, censoni un patriotu, jo viņa bērnības un skolas laiks ir iekritis bij. cariskās Krievijas laikā, kad ne katram latvju jauneklim bija dota iespēja baudīt plašāku izglītību. Neskatoties uz šiem šķēršļiem, nelaiķis, dzimto mežu skaistuma iedvesmots, pašmācības ceļā sagatavojies un kā eksterns izturējis pārbaudījumu pie Maskavas mežsaimniecības skolas iegūstot mežkopja grādu. Pec mežkopja grāda iegūšanas nelaiķim pirmais darba lauks nav vis iedalīts dzimtenē, bet gan Krievijā, kur tas līdz pirmajam pasaules karam izpildījis mežziņa palīga un mežziņa pienākumus. Nodibinoties 1919. gadā neatkarīgai Latvijai, nelaiķis kā īsts latvju zemes dēls un patriots redz savu ilgu piepildīšanos kopt Latvijas mežus un nekavējoši atgriežas dzimtenē, kur to tūliņ ieceļ par mežu inspektoru Juglā un 1920. gadā tādā pašā amatā Bauskā. Vēlāk pie virsmežniecību iekārtošanas un sadales to ieceļ par Bauskas virsmežzini, kādu amatu tas pildīja nepārtraukti līdz savai nāves stundai. Kā īsts latvju patriots nelaiķis dabūja ciest arī sarkano valdīšanas gadā, kad boļševiki atceļ viņu no virsmežziņa amata, ieceļ par mežzini bez iecirkņa Jelgavā, nokomandē darbos uz Kalnciemu un tur to vajā tālāk. Tomēr viņam laimējās un 1941. gada jūlija sākumā, pēc vācu karaspēka ienākšanas Zemgalē, kādā agrā rīta stundā ar sainīti uz muguras ierodas Bauskā pie saviem veciem draugiem galīgi novārdzis, jo nācis nepārtraukti kājām no Kalnciema. No šiem drausmīgā boļševiku laika pārdzīvojumiem pastiprinās arī viņa sirds slimība un 23. jūlijā, nepilnu 59 gadu vecumā nāve atrauj viņu no iemīļotā darba. Bez sava tiešā virsmežziņa amata taisnīgas un godīgas pildīšanas, nelaiķis rosīgi līdzdarbojās daudzās Ceraukstes un Bauskas sabiedriskās un saimnieciskās organizācijās. (Bauskas vēstnesis, 20.08.1943)