No Slokholmas pirmdien "Laika" redakcija saņēma pirmās tuvākās ziņas par 5 latviešu zvejniekiem, kas tagad atbrīvoti un saņēmuši uzturēšanās atļauju Zviedrijā. Viņi izbēguši no zvejas kolhoza "Boļševiks" zvejas kuterī un nepamanīti nokļuvuši Gotlandē. Padomju pārstāvju priekšlikumu — atgriesties atpakaļ zvejnieki noraidījuši un ar 7. jūliju sāka darbu zviedru rūpniecībā. lzbēdzēji atveda arī autentiskas ziņas par Latvijas sovjetizāciju un Amerikas Balss raidījumiem, ko latvieši klausoties samērā plaši.
Vecākais starp izbēdzējiem ir Kārlis Strazds no Saldus, kas dzimis 1923. gadā. Kuteri vadījis tā kapteinis Andrejs Tuklers, dzimis 1929. gadā Sventajā. Pārējie ir Juris Štāls, dzimis 1929. gadā, Guntis Ore, dzimis 1930. gadā Liepājā un Arnolds Rēķis, dzimis 1931. gadā. Visi viņi ir vieninieki, izņemot Strazdu, kam dzimtenē palikusi sieva un 6 g. v. meitiņa. Bēgšanas plānu izkaluši Tuklers ar Štālu un to pārējiem pateikuši tikai tad, kad laimīgi sasniegta Gotlande. Par bēgļiem tūlīt ieinteresējusies padomju pārstāvība, un pēc zviedru ieteikuma viņi tikušies ar tās aģentiem. Viens no tiem bijis Zviedrijas latviešiem jau labi pazīstamais Borgs, bet otrs — kāds krievs. Borgs aicinājis bēgļus atgriesties un teicis tiem dot garantijas, ka dzimtenē nekādas represijas viņiem nedraud. Bet zvejnieki vēlējušies zināt, kas noticis ar tiem latviešiem, kas deportēti, apcietināti vai pazuduši jau pirmajā padomju okupācijas gadā. Tās ir izdevumā „Baigais gads" izlasītas muļķības, teicis Borgs, redzēdams, ka nespēj bēgļus ietekmēt. Drīz pēc tam viņi no zviedriem saņēmuši patvēruma tiesības. No bēgļu plānotām brīvdienām nekas nav iznācis, jo jau 7. jūlijā visiem pieciem bijs jāsāk strādāt Tagersta metalfabrikā, kas tiem avansā bija izsniegusi uzvalkus un apavus. Tajos viņi varēja apmeklēt arī viņiem par godu Stokholmas latviešu kolonijas rlkoto tējas vakaru. Tautieši te pārliecinājās, ka padomju propaganda un garīgais terors uz tiem nav atstājis jūtamākas ietekmes. Jau pēc 2 stundām, kurās bēgļi apmainījās ar informāciju ar Stokholmas tautiešiem, viņu pasaules notikumu ieskatījums gandrīz nemaz neatšķīrās no tā, kāds ir mūsu trimdiniekiem, kas brīvajā pasaulē uzturas jau 8 gadus. Pa daļai tas ir Amerikas Balss raidījumu iespaids, jo tos viņi klausījušies diezgan regulāri un zināja stāstīt, ka vispār visā Latvijā Amerikas Balss raidījumus klausās stipri plaši. Varot uztvert ne vien Amerikas Balsi no Ņujorkas, bet arī raidījumus no Minhenes un Tanžeras. Kad Amerikas Balss pārstāvis Stokholmā viņiem jautāja, ko tie vēlas šajos raidījumos pateikt tautiešiem dzimtenē, viņi pasvītroja: Vispirms mēs gribām apliecināt, ka milzīgi un nekaunīgi ir padomju meli par postu un badu kapitālistiskajās zemēs. Viss, ko esam redzējuši, stāsta par pilnīgi pretējo. Zviedrijā var dabūt darbu katrā laikā un strādnieks te dzīvo tā, kā dzimtenē pat sapņos nevar iedomāties". Tālāk bēgļi pastāstīja, ka bijuši Liepājas rajona zvejas koilhoza "Boļševiks" biedri. Pavisam kolhozā 150 zvejnieku un to rīcībā nodoti 20 zvejas kuteri un vairākas laivas. Kuteri gan nav nekāda smalka padomju tehnika, bet kara laupījums vai reparāciju deva no Vācijas. Tie būvēti Kaļiņingrada (bij. Karaļaučos) un to apmērs 49 tonnas. Apkalpē parasti 5 vīri. No kārtējās nozvejas kolhozam jānodod 45 procenti, bet pārējo sadala sev apkalpe, pie kam lielāko tiesu paņem kapteinis. Ļaudis zvejas kolhozos izpelna 800—1500 rubļu mēnesī un var dzīvot labāk nekā lauksaimniecības kolhozos. Zveju forsē un bieži zvejniekus atbrīvo no kara dienesta. Jūrā var braukt diezgan tālu, tikai zveju stingri uzrauga flotes ātrlaivas. Pirms katra, brauciena čekists zvejniekus ostā mēdz nopratināt un uzbāzīgi pēta, vai nezina, kas runā par bēgšanu uz Zviedriju, čeka stingri apsargā visu piekrasti un tanī uzturēties var tikai ar īpašām atļaujām. Notika arī biežas patruļu kontroles zvejnieku mājās. Tas pats attiecas arī uz Liepāju. Pilsētā dzīvot vai iebraukt var vienīgi ar īpašām atļaujām. Ostas rajons ir nožogots un kuģu kustība ierobežota. Ostu kuģi atstāt vai tanī iebraukt var tikai 2 reizes dienā un tad stingri kontrolē. No jaunuzbūves Liepājā redz ļoti maz. Pa visiem 7 gadiem uzcelti tikai 2 nami un drupas novāktas tikai centrā. Vecie liepājnieki lielāko tiesu no pilsētas izvākti un sadzīti rūpnīcās vai apkārtnes kolhozos. 25 procenti iedzīvotāju ir krievu ierēdņi un viņu ģimenes. Krievi ir arī kolhozu vadītāji un brigadieri. Krievu valoda blakus latviešu valodai skaitās valsts valoda. Kolhozu sistēma ļaudis iegrūdusi nabadzībā. Lauksaimniecības kolhozos parasti strādā vecāki ļaudis un bērni. Izvākti ne tikai spēcīgie un jaunie vīrieši, bet arī sievietes. Maz vairs te palicis tādu, ko būtu vērts kā darba spēku deportēt. Visus jaunos vīriešus, 18 g. v. sasniedzot, reģistrē un 19 g. v. iesauc kara dienestā. Kara dienesta ilgums kājniekos 3, artilērijā 4. bet aviācijā — 5 gadi. Joprojām nopostīta un neatjaunota stāv arī Saldus pilsēta. Maskava ceļ un atjauno tikai to, kas tai vajadzīgs militāriem vai izlūkošanas nolūkiem. Bēgļi ir priecīgi, ka izkļuvuši brīvajā pasaulē, kaut dzimtenē skaitījās saimnieciski privilīģētā klasē. (Laiks, 09.07.1952)