LKOK nr.3/77

Pulkvedis-leitnants 8. Daugavpils kājnieku pulkā.

* 1891. g. 25. aprīlī Naukšēnu pagastā.

+ 1952. g. 24. maijā Dundagā 

Apbalvots par 1919. g. 3. novembra cīņu pie Dreimaņu un Plinkšu mājām Spilves rajonā. Ordenis piešķirts 1920. gadā.

1925. g. 22. jūnijā paaugstināts par pulkvedi. Pārdzīvoja 1. PSRS okupāciju. Pēc kara līdz 1952. gadam bija izdzīvojis, kad nodots un apcietināts. Miris no sirdsdarbības traucējumiem.

Izglītojies Valkas reālskolā. 

Krievu armijā dienējis 1911-1913. g. 112. Urālu kājnieku pulkā Kalvarijā. Pēc tam nodarbojies ar zemkopību Dukuru muižā pie Valmieras. 1914. g. iesaukts atkārtoti. 1915. g. aug. beidzis 3. Petrogradas praporščiku skolu, pēc paša vēlēšanās nosūtīts uz 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljonu. Piedalījies visās bataljona, vēlākā pulka cīņās. paaugstināts līdz štabkapitānam, apbalvots ar Staņislava III šķiras, Annas IV šķiras ordeņiem. 1917. g. beigās Maskavā demobilizēts. 1918. g. darbojies pretlielinieciskā organizācijā Maskavā, mēģinājis atbrīvot no aresta pulkvedi Briedi.

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. g. 31. maijā Rīgā, bataljona komandieris 8. Daugavpils kājnieku pulkā. Piedalījies visās brīvības ciņu kaujās pret bermontiešiem un lieliniekiem.

Ar LKO III šķiru apbalvots par to, ka 1919. g. 3. nov., no Daugavgrīvas uzbrūkot ienaidniekam, kas bija nocietinājies Bolderājas kāpās, Šepko ieņēma svarīgu augstieni un, sekodams pretiniekam pa pēdām, šķērsoja klajo Spilves pļavu un iebruka bermontiešu galvenajās pozīcijās pie Dreimaņu un Pinkšu mājām. Pēc tam apgāja pretinieka grupējuma labo spārnu un galīgi salauza tā pretestību, tad iekaroja Dammes muižu. Kā trofejas ieguva 2 mīnmetējus, 4 smagos un 3 vieglos ložmetējus.

Pēc brīvības cīņām bataljona komandieris 8. Daugavpils, no 1922. g. 9. Rēzeknes kājnieku pulkā. 1924. g. 30. sept. iecelts par 9. Rēzeknes kājnieku pulka komandieri. 1925. g. jūn. paaugstināts par pulkvedi. 1929. g. sept. pēc paša vēlēšanās pārcelts uz 7. Siguldas kājnieku pulku par pulka komandiera palīgu, vēlāk 8. Daugavpils kājnieku pulka komandieris. 1938. g. kādu laiku divīzijas komandiera palīgs. 1939. g. pēc paša vēlēšanās atvaļināts. 

1941. g. 14. jūn. no izsūtīšanas izvairījies, taču ģimene izsūtīta. 

2. pasaules kara laikā dzīvojis Rīgā, iestāties latviešu leģionā atsacījies. Kara beigas aizvadījis Kurzemē, tur palicis arī pēc kara. Miris 1952. g. 24. maijā Dundagas slimnīcā. Apbedīts Rīgā, Meža kapos.                                                                                                             

Kopēja kapavieta ar Emmu Šepko 1898-1986, Valdi Šepko 1925-1944 Sibīrijā, Andreju Balodi 1872-1933, Emmu Balodi mir. 1943 Sibirijā.

Uzrakstā uz kapa pieminekļa A.Eglīša: LIEC ZOBENU ZEM GALVAS UN DZIĻI NEIEMIEDZ