Kolumbijas novada (Oregona) latviešus sāpīgi pārsteidza vēsts, ka miris latviešu 1905. g. revolūcijas aktivs cīnītājs Kārlis Rūmnieks. Nelaiķis dzimis 1873. g. 3. janvārī un par piedalīšanos revolūcijas atplūdos viņu noķer un notiesā uz nāvi, bet Rūmniekam izdodas izbēgt. Novārdzis badā, slapstoties kuģa og|u telpā, viņš nonāk Anglijā, no kurienes ceļš ved uz Santjago Čīlē, tad uz Sidneju Austrālijā, līdz viņš nonāk San-Francisko. 1908.g. Rūmnieks atbrauc uz Portlandi Oregonā un nometās Rainieras pilsētiņā. Apprecējies ar latvieti, viņa dzīve paiet palīdzot citiem latviešiem, kas meklējuši patvērumu Savienotās valstīs. Nodibinoties neatkarīgai Latvijai, viņš lolo cerību atgriezties un nomirt dzimtenē, bet saslimstot dzīves biedrei, šis nodoms jāatmet. Sievas nāvei seko nelaimes gadījums darbā, kas ņem viņa acu gaismu, un Rūmniekam dzīves atlikušā daļa jāpavada puskrēslā. Bet arī šo nelaimju piemeklēts Rūmnieks nav aizmirsis savu dzimteni un tautiešus. Kad paveras latviešu bēgļiem ceļš uz ASV un tie nokļūst arī Kolumbijas novadā, Rūmnieka palīdzīga roka sniedz tiem no sava mazuma, un tā lielā latvieša sirsnība, kas nāk līdz šai devīgai rokai, ļauj vieglāk pieciest svešumu. Un kad vecais latviešu cīnītājs ar balto galvu teic bēglim ticības pilnus vārdus, ka dzimtene būs atkal brīva, tad arī jaunajam trimdiniekam rodas spars ticēt un izturēt.
Kad pēdējā vasarā latvieši Kolumbijas krastos svin kopīgi Līgo svētkus Pētera Maura fermā Paparžu kalnā Rainierā, tad līgotāju vidū ir arī Kārlis Rūmnieks. Kupls ozollapu vainags sedz balto galvu un aizgrābts viņš klausās sen nedzirdētās līgo dziesmās. „Šī ir mana laimīgākā diena, kopš es zaudējis dzimteni", saka viņš un stāsta, ka vienīgais, ko viņš paņēmis līdz svešumā, bijušas burtnīcā ierakstītas latviešu dziesmas, kuras tam devušas spēku gan Andu kalnu mūža mežos, gan Austrālijas klajumos, gan Oregonas līdumos. Kad ugunsgrēks piemeklējis viņa māju, kad bojā gājusi šī dziesmu burtnīca, tad tam licies, ka pārrauta kāda dārga saite ar dzimteni.

Avots: Laiks, 08.12.1951