Savas gaitas sācis kā skrejzēns B. Dīriķa un bdr. spiestuvē 1905. g., kas tais laikos bija viena no lielākām spiestuvēm Rīgā un iespieda «Dzimtenes Vēstnesi». 1909. g. nelaiķis pabeidza aroda mācību kā burtlicis un 1913. g., kad B. Dīriķa firma iegādājās 4 saliekamās mašīnas, viņš bija viens no pirmajiem, kas apmācījās uz minētām «Linoteip» mašīnām kā mašīnu burtlicis un nepārtraukti, izņemot kara gaitas, savu iemīļoto arodu godam pildīja līdz pēdējam momentam. Izceļoties pasaules karam, Resnais tika mobilizēts un ievietots Carskoje Selo junkurskolā, kur viņa vārgā veselība tika galīgi samocīta un rezultātā viņš tika uz laiku no kara klausības atvaļināts, pēc kam turpināja atkal savu iemīļoto arodu B. Dīriķa un bdr. firmas nodaļā Pleskavā, kas tur pa kara laiku bija evakuēta no Rīgas. Tālākās kara vētras viņu atkal noveda uz tālo Krieviju, no kurienes viņš atgriezās 1918. g. rudenī vācu okupācijas laikā un turpināja atkal darbu vecā darba vietā, kur tanīs laikos iznāca vienīgā latviešu avize «Vecās Latviešu Avizes».  1919. g. janvārī, nodibinoties lielinieku varai Latvijā, Resnais aizceļoja uz Daugavpili, kur darbojās kā spiestuves vadītajs un velāk uz Velikije Lūkiem un citur plašajā Krievijā, kur nodarbojās arī kā skatuves darbinieks. 1922. g. Resnais atgriezās Latvijā un atkal iesāka strādāt vecā darba vietā un vēlāk pārgāja uz citām spiestuvēm kā mašīnburtlicis. Pēdēja laikā strādāja «Atmodas» spiestuvē. Strādādams savā arodā Resnais reizē ar to ņēma jo dzīvu dalību sabiedriskā darbā un bija mūsu aroda organizācijas ilggadējs valdes loceklis. Tikai pēdējā gadā, kad viņa vārgā veselība to vairs neatļāva, bija spiests no šī darba atrauties. Bez tam viņš sastāvēja mūsu slimo kasē kā valdes loceklis, kuru amatu izpildīja līdz pēdējam momentam. Šī uzupurēšanas sabiedrībās labā prasa milzu enerģiju, kuras nelaiķim, kā ziedošam jauneklim, nebija trūkums. Gadu no gada, pavadot mūžīgās cīņās par savu un savu kolēģu un līdzcilvēku labāku nākotni, sagrauza arī viņa dzelzs veselību un satrieca viņa nervus un rezultātā — š. g. aprīļa sākumā — šausmīgā cilvēces ienaidniece — tuberkuloze — izdzēsa viņa dzīvibas sveci, tālu prom no kolēģiem un darba biedriem, Taurenes pagastā. Visā klusībā Lodes kapos viņš tika guldits zemes klēpī nevienam nekā nezinot un nevienu neapgrūtinot, jo tā, lūk, esot bijusi viņa pēdējā vēlēšanās, lai caur viņa nāvi nevienam neceltos nekādi zaudējumi, nedz miera traucējumi. Tā šķīrās no mums viens no mūsu centīgākiem darbiniekiem nepilnu triju mēnešu slimības laikā! Raksturojot nelaiķi kā cilvēku, jāsaka, ka viņš bija reti saticīgas dabas un ļoti izpalīdzīgs visās dzīves likstās un klizmās, lai gan ārēji, kā bijis skatuves darbinieks, arī grāmatrūpnieku saimē tēloja mazliet skarbas lomas, bet tā nebija viņa īstā daba. Viņš tomēr bija īsts sirdscilveks un kā tāds viņš paliks mums neizdzēšamā atmiņā.

Avots: Latvijas grāmatrūpnieks, 16.05.1929