Dzimis Latvijā, miris Austrālijā. Paliek sieva un padēls Austrālijā, meita Latvijā.

Bija 7. oktobris, kad māte Latvijā atvadījās no sava dēla, lai to atkal satiktu tieši 7. oktobrī Austrālijā, bet abas šīs dienas šķir 15 gadi. Dēls ir 50 g.v. Fridrihs Ostrovietis Hobartā, Tasmānijas salā, bet māte 68 g.v. Anna Pozerte, kas ar savu laulāto draugu un dēla patēvu, arī 68 g. v. Kārli Pozertu pagājušā nedēļā no okupētās Latvijas ieradās Austrālijā. Viņi ir pirmie atbraucēji no 13 latviešiem, par kuriem Austrālijas imigrācijas ministrs A. Dauners šī gada maijā paziņoja, ka padomju iestādes tiem devušas atļauju izbraukšanai pie saviem piederīgajiem piektajā kontinentā. K. un A. Pozerti uz Austrālijas zemes pirmo reizi nokāpa 6.oktobra pēcpusdienā Sidnejā, kad tur nosēdās tālu ceļu veikusi lidmašīna. Pēc mazas atelpas sekoja lidojums uz Melburnu. Viņi jutās pārsteigti, ka jau izkāpjot no lidmašīnas Esendonas lidlaukā dzirdēja sveicienus savā valodā: „Esiet sveicināti, latvieši!". Šos vārdus teica sagaidītāja — Pasaules baznīcu apvienības darbiniece, rīdziniece Helēna Husa, kas apvienības uzdevumā kārto atbraucēju formalitātes. Tālos ciemiņus pārnakšņošanai novietoja Pestīšanas armijas iekārtotajā lielajā viesnīcā Kinga ielā, pašā Melburnas centrā. Mūsu līdzstrādnieks tautiešus no dzimtenes traucēja tikai nākamajā rītā. Kad es ierodos pie viņiem, atbraucēji jau ir pabrokastojuši un sēž pie saviem saiņiem viesnīcas priekštelpā. Izrādās, ka dēls savus vecākus uz Austrāliju izsaucis jau 1956. gadā, bet lūgums noraidīts. Tikai šī gada 20. maijā Rīgā paziņots, ka varēs braukt, jautājot, kad vēlas doties projām no Latvijas — jūlijā vai augustā. Protams, jau jūlijā, taču tālāko aicinājumu nācies gaidīt līdz 14. septembrim. „Varat iedomāties, kā mēs no maija līdz septembrim nervozējām," — saka māmuļa ar zilu lakatiņu galvā. 27. septembrī no Rīgas sācies ceļojums uz Maskavu, kur 2. oktobrī sēdušies lidmašīnā, lai caur Taškentu, Dēli, Kalkutu, Bangkoku un Manilu sasniegtu Austrāliju. Lidojumu parastā gaita citāda — caur Eiropu. Pozertu pāra ceļojums šajā ziņā bijis izņēmums. Atbraucēji labi ģērbušies. Šīs drēbes sainītī atsūtījis dēls no Austrālijas. K.Pozerts saka: "Teicu, lai sieva neliek galvā cepuri, bet uzsien lakatiņu, jo citādi dēls viņu Hobartā nepazīs." Mūsu sarunas svaidās starp neskaitāmiem un dažādiem jautājumiem, vienā mirklī aptverot dzīvi Latvijā un nākamajā jau tiecoties domās uz Hobartu. Atbraucēji runā daudz un brīvi, atklāti atbildot visiem jautājumiem, bet vēlas, lai daudzi vārdi paliktu tikai starp mums. K. un A. Pozerti ir rīdzinieki un nāk no Anniņmuižas, kur ģimenes tēvam agrāk piederējusi sava skārdnieka darbnīca, bet vēlāk, līdz 1956. gadam viņš strādājis lauksaimniecības mašīnu fabrikā Imantā, kas tagad pārdēvēta citā vārdā, bet K. Pozerts to neatceras. Kopš 1956. g. bijis pensionēts. Vecais amatnieks piebilst, ka turīgi dzīvojis visu mūžu un „buržuja" kārtā no Latvijas arī šķīries. K. Pozerts saka: „Latvijā šodien ir jāprot dzīvot un daudzi to prot. Mana caurmēra alga bija 900 rubļu mēnesī, bet vēlāk pensija, piekārtot piemaksu sievai 572 rubļi. Ar tādu naudu jau var izdzīvot. Bez tam, saņemot pensiju, paslepšus turpināju strādāt skārdnieka darbu, kāpēc biju sevišķi labi situēto latviešu vidū. Mums pat visu laiku neatņemts palika mazais, 1445 kvadrātmetru īpašums ar savu sakņu dārziņu un kazām. Bet kā lai dzīvo tie rīdzinieki, kas pelna 200 līdz 300 rubļus mēnesī?" K. Pozerts lepni piebilst: "Arī uz Austrāliju neesam atbraukuši na bagi — bagāžā ir šis tas vērtīgs līdzi." Īpašumā Anniņmuižā, kāds no saukums vairs gan dzīvojot tikai ļaužu mutēs, palikuši tuvinieki. Aizbraucējus uz brīvo pasauli no Latvijas mēģina izlaist nesarūgtinā us vismaz materiālajā plāksnē, kāpēc bankā pret 1000 rubļiem izsniedz 100 dolārus. Ja turpretī dolārus Latvijā iesūta, tad par 1 dolāru maksā tikai 4 rubļus. Projām braucējiem bez tam izsniedz visu naudu, kas darba vietā atvilkta valsts „iekšējam aizņēmumam". K. Pozertam šādā veidā uzkrājušies 6195 rubļi, ar ko pieticis ceļa samaksai uz Austrāliju. Šie ceļa izdevumi bijuši 6056 rubļu. Pozerti tiešām sevi var uzskatīt par „buržujiem", jo aizbraucot vēl 6000 rubļus sadalījuši Krievijā un Latvijā palikušajiem tuviniekiem un dažus simtus aizdevuši tautietim, kam arī dota atļauja izbraukšanai uz Austrāliju. K. Pozerta brālis jau kopš 1910. gada, kad iesaukts kara dienestā, dzīvo Krievijā. Vai tautieši, kas pošas pie tuviniekiem uz brīvo pasauli, var savā starpā sazināties? Jā — netīšām un nejauši, kad satiekas bankās vai citās iestādēs kārtojot dokumentus. Pozerti jau izlidojuši uz Austrāliju, kad Maskavā ieradušies arī citi latvieši, lai mērotu to pašu ceļu, galvenokārt uz Sidneju. Tur bijusi 80 g. v. Skudras māmuļa, Mednis, Lubova piederīgie u.c. Atbraucēju bagāža smagumā un lielumā nav ne prāva, ne arī maza. Starp atvestajām dāvanām izvēlēta Rīgā pirkta ķīniešu sega, dzintara rotas, lelles u. c. mantas. Lelles vestas mazmeitām Hobartā 6 g. v. Ērikai un 3 g. v. Vilmai, kuru māte ir austrāliete. A. Pozerte saka: „Dēls rakstīja, ka mana vedekla, kaut tā nav latviete, būšot ļoti laba." Saiņu kaudzei pašā priekšā redzama zila soma. Tā ir it paglīta un par 129 rubļiem pirkta Rīgā. Uz šo somu raugoties, gribas tomēr vērtēt, cik ilgi latviešu strādniekam jāstrādā, lai pie tādas tiktu, ja pelna 200 līdz 300 rubļus mēnesī. Tieši zilo somu K. Pozerts uzmana vairāk par pārējām mantām. Vēlāk izrādās, ka somas saturs tiešām uzmanīšanas vērts — tur ir pudele Latvijas dzidrā un 3 pudeles dārga vīna. Kad esam jau pāris stundas runājušies, kaut arī īsti nezinot, no kura gala sākt un ko prasīt atbraucējiem, šis tas no dzirdētā tomēr iespiežas atmiņā. Atbraucēji domā, ka dzīve tagad Latvijā ir noteikti labāka nekā bija Staļina laikā.
Dīvainā pretruna tomēr patiesībā liekas tā, ka dzīve Latvijā gan noteikti ir uzlabojusies, bet ikviens latvietis, ja vien atjautu, bez apdomāšanās aizceļotu uz brīvo pasauli. Cilvēki jūt, ka Latvijā viņus kaut kas spiež un no šīs sajūtas nevar atkratīties. Sainīši Latvijā pienāk no visām malām. Ir speciālie komisijas veikali, kur atsūtītās mantas var nodot pārdošanai. Atnestās preces tur izvērtē un pēc tam gaida pircējus. K. Pozerts par savu uzvalku, kas tam mugurā, saka: „Kad šo uzvalka drānu atsūtīja no Austrālijas un aiznesu šūt, tad drēbnieks solīja ap 3000 rubļu, bet šodien par šādu cenu vairs nav ko domāt." Jautātājs neesmu tikai es, bet arī atbraucēji. Viņi kāri klausās katru informāciju par Austrāliju. Tad runīgā un atklātā Pozerta māmuļa saka: „Vai jūs ziniet, ka 18. novembrī Sidnejā atklās latviešu namu? To mums Rīgā pateica latvieši, kas brauks pie piederīgajiem Sidnejā." 18. novembris — vai šo dienu ļaudis Latvijā vēl atceras? A. Pozerte atbild: „Jā, atceras, bet teikšu jums atklāti, ka dažu latviešu sirdīs arī 18. novembris jau izgaist. Laiks, kas aizgājis, spējis nolaupīt daudz." Atbraucējiem nekas nav spējis atņemt ticību Dievam — viņi šķiet lieli kristieši, jautā par latviešu mācītājiem Austrālijā un to vai apmeklējam baznīcas. Redzot, ka nesteidzos ar atbildi, māmuļa saka: „Vai jūs visi te neesat pietiekami labi paēduši, ka svētdienās nav vaļas aiziet uz baznīcu par to pateikties Dievam ? Ziniet, kas pa gājušajā naktī šajā viesnīcā man sagādāja vislielāko prieku? Tas, ka istabiņā uz galda bija nolikta bībele. Kaut svešā valodā, kuru es nesaprotu, bet tā bija bībele." Un tad atbraucēja jūsmo par to, cik no lidlauka uz viesnīcu braucot viņa Melburnā redzējusi daudz dievnamu. Tautieši no dzimtenes arī ļoti priecājas, ka varēs lasīt Austrālijā iespiestu latviešu avīzi. Mūsu sarunu pārtrauc K. Pozerts:„Tā kā slāpst." Es prasu ko viņš vēlas — limonādi vai arī kādu aliņu. Seko smaids un atbilde: "Kurš īsts amatnieks tad dzer limonādi?" Saku: „Labi, tad pārskriesim pāri ielai uz krodziņu." Viņš atbild: „Derētu." Māmuļa domā, ka viņa arī vēlētos nākt līdzi ? Bet kas paliks pie saiņiem? Izdarām tā, ka es māmuļai atnesu pudeli mīkstāka dzēriena, bet mēs abi, vīru cilvēki, dodamies pāri ielai. „Tikai nepalieciet ilgi!", — mums atgādina dāma.  „Nē, nē!" Pa ceļam K. Pozerts vēl uzkāpj uz svariem, viegls gan — nepilni 10 podi. Žokeja svars. Māmuļa toties daudz pilnīgāka un tā pa abiem kopā, svars izlīdzinājās. 
„Pirmais aliņš Austrālijā," — glāzi pie lūpām likdams, šajā alus zemē saka atbraucējs un piebilst: "Labs gan!" Nu ir laiks pajautāt, ko K. Pozerts darīs Austrālijā. Viņš pastāsta: „Slinkumā dzīvot negribētos. Kaut kas jāpelna. Dēlam Hobartā pieder māja, auto un ir savs gaļas veikals. Droši vien arī man tur būtu kāds darbs, bet mīkstas lietas tā kā nepatīk — esmu pieradis ar cieto skārdu. Gan nu redzēs." Mēs esam labi vīri. Pēc 2 glāzēm alus atgriežamies pie savas dāmas, kas mūsu prombūtnes laikā tomēr nav palikusi viena— atnācis redakcijas fotogrāfs A. Balodis un pēc "pazīšanās zīmes" — zilā lakatiņa — tūlīt sameklējis latvieti. Māmuļa tomēr lūdz ar fotografēšanos nesteigties: „Pagaidīsim Husa kundzi, kas mums vakar tik sirsnīgi palīdzēja. Viņa vēlējās te būt arī šorīt." Kad jau sākusies nervozēšana, jo pulkstens tuvojas divpadsmitiem, H. Husa ar savu auto ir klāt. Viņa tūlīt uzspiež māmuļai buču un sāk stāstīt: „Šorīt Melburnas avīze The Age ievietojusi rakstiņu un attēlu par jūsu atbraukšanu, kāpēc mani birojā sāka bombardēt latvieši, kas arī gaida savus tuviniekus no dzimtenes. Viens pat atnāca. Citi zvanīja pa tālruni. Visiem jāstāsta un jāatbild." Tad H. Husa uzliek A. Pozerta māmuļai roku uz pleca: „Un ziniet — nupat zvanīja arī jūsu dēls no Hobartas. Es ar viņu runāju — saprotiet! Tur visi ir uztraukušies un būs pretī lidostā. Mājās klāšot galdu un nevar vien sagaidīt." Māmuļa aizsapņojusies klausās. H. Husa viņu atkal iztraucē: „Bet nu mums jāsteidzas — jau 13.45 no Esendonas jums jāizlido. Un man vēl jākārto biļetes lidojumam!" A. Balodis savu darbu ir paveicis. Mēs visi tveram somas un nesam uz H. Husas auto. K. Pozerta tēvs nelaižas vaļā vienīgi no savas zilās somas. Es saprotu. Tā bija īsa satikšanās un ātra šķiršanās. Bet ir 7. oktobris — 15 gadi kopš cita 7.oktobra. Pēc pusotrām stundām Hobartā jau jābūt atkalredzēšanās brīdim. Atvadāmies. Man jādomā par to, ka Chruščevs, ja vien tas nebūtu Chruščevs, bet cilvēks, kaut nolaupījis brīvību daudzām tautām, spētu to atdot vismaz atsevišķiem cilvēkiem, bet arī šajā ziņā viņš izvēlējies tikai dažus. Propagandai pietiek. Divi no viņiem nu dodas uz Hobartu.

Avots: Austrālijas latvietis, 17.10.1959