Kārlis Lielais bija franku karalis, Karolingu dinastijas pārstāvis. 800. gadā Romā pāvests viņu kronēja par pirmo Svētās Romas imperatoru.

No Kārļa Lielā vārda (Carolus) cēlies vārds "karalis" ar tā locījumiem dažādās baltu (Karalis, Karalius) un slāvu valodās (Král, Król, Kralj, Krůl, Крал, Краљ, Король), kā arī ungāru (Király) un turku valodā (Kral). Kārļa Lielā valdīšana iezīmējas ar Rietumeiropas varas koncentrāciju, t.s. Karolingu renesansi kultūrā un Rietumeiropas kopējās identitātes izveidi.

Kārlis ir dzimis franku valdnieka Pipina Īsā ģimenē, iespējams, Āhenē 742. gadā.

Viņa vectēvs bija Kārlis Martels (Charles Martel).

Kārļa Lielā valdīšanas laiks Eiropas attīstības kontekstā ir svarīgs ar 800. gadu, kad Kārlis Lielais veica savu piekto ceļojumu uz Romu un Romas pāvests Leons III viņam uzlika galvā imperatora kroni, pasludinot franku ķēniņu Kārli par jauno Romas imperatoru. No līdzšinējo, Vidusjūras reģionā valdošo tradīciju viedokļa, viņam nebija šādu tiesību, pie kam arī Konstantinopolē valdošā Bizantijas valdnieka tituls bija "Romas imperators".

Rietumeiropa līdz ar to bija uzsākusi veidot pati savu varas un politisko attiecību sistēmu. Tā bija spērusi pēdējo izšķirošo soli savas ģeopolitiskās robežas novilkšanā attiecībā pret Austrumromas impēriju un Arābu kalifātu.

Kārlis Lielais nomira pēc 47 valdīšanas gadiem 814. gadā. Pēc Kārļa Lielā nāves viņa izveidotā spēcīgā impērija īsā laika posmā pārstāja pastāvēt, līdzko bija miris tās enerģiskais valdnieks. Viņam mirstot, franku lielvalsts aizņēma mūsdienu Franciju, Beļģiju, Nīderlandi, Šveici, lielāko daļu Vācijas, kā arī daļu no Itālijas un Spānijas.

Kārlis Lielais Eiropas vēsturē un kultūrā atstājis daudzas, reizēm uzreiz nepamanāmas pēdas.

Kaut arī jau Hlodvigs I par sava troņa vietu bija izvēlējies Parīzi, Kārlim Lielajam vēl nebija savas pastāvīgas galvaspilsētas. Viņa "mobilais" galms ceļoja no vienas domīnijas uz otru. Taču tas bija izskaidrojams nevis ar kādu īpašu karaļa ceļošanas prieku, bet nepieciešamību uzraudzīt vietējos augstmaņus, kuri centās iegūt iespējami lielāku neatkarību no karaļa varas. Tādēļ šajās domīnijās pastāvēja arī vietējās, karalim tieši padotas, varas struktūras. Domīnijas bija sadalītas vēl sīkākās teritoriālajās vienībās - komitatēs (comitates). Tās aizvietoja agrāko romiešu izveidoto administratīvi teritoriālo struktūru, kuras pamatā bija pilsētas (civitates), skaitā ap 800.

Taču Kārļa Lielā impērijā izveidotās komitates bija tikai apmēram 300. Savukārt Kārļa Lielā galmu un ikdienas valsts lietas kopumā organizēja viņa iecelta civila administrācija. Tā veidojās arī pirmās Eiropas valsts pārvaldes struktūras.

Kārļa Lielā galma apritē atkal parādījās vairāku iepriekšējo gadsimtu laikā piemirstais, senais vārds "Eiropa". Tas Kārlim Lielajam bija nepieciešams ne tikai viņa pārvaldāmo pasaules daļu apzīmēšanai, bet arī lai distancētos no Bizantijas un pagānu zemēm.

Kārļa Lielā laikā Eiropā aizsākās aktīvs dažādu jaunievedumu process dažādās saimnieciskās jomās, lielā mērā tāpēc, ka viņš pats bija enerģisks novators.

Viņa laikā tika uzceltas vairākas pilis, tilti pār Reinu un Mainu, bet Reinas un Donavas iztekas savienotas ar kanālu. Pateicoties karaļa iniciatīvai, romāņu arhitektūra sāka izplatīties teritorijās uz ziemeļiem no Alpiem.

Lai gan Kārlis Lielais pats bija lasīt un rakstīt nepratējs, viņš veicināja izglītības attīstību, atbalstīja senu manuskriptu vākšanu, mācību, vēstures u.c. grāmatu izdošanu. Tādēļ šīs Kārļa Lielā aktivitātes var uzskatīt par pirmo Eiropas kultūras renesanses iezīmi.

Kārļa Lielā laikā būtiski uzlabojās arī dažādas saimniecības jomas. Atjaunojās tirdzniecība ar Angliju un visā Ziemeļjūras piekrastē. Preču apmaiņā savu vietu atkal ieņēma nauda — sudraba monētas — to kalšana atjaunojās pēc Kārļa Lielā norādījuma.