Kārlis Krūza

Pievieno šai personai bildi!
Dzimšanas datums:
18.04.1884
Miršanas datums:
28.07.1960
Apglabāšanas datums:
31.07.1960
Tēva vārds:
Indriķis
Papildu vārdi:
Vēsmiņu Kārlis, Kretuldražu Kažus, Bendradarbis, Hailāns
Kategorijas:
Dzejnieks, Literāts, Pedagogs, skolotājs, Tulkotājs
Tautība:
 latvietis
Kapsēta:
Rīgas Raiņa kapi

Kārlis Krūza bija latviešu dzejnieks, literāts, tulkotājs un skolotājs. Dzejā viņš bija melodiskās un trauslās liras pārstāvis. Pseidonīmi - Vēsmiņu Kārlis, Kretuldražu Kažus, Bendradarbis, Hailāns. 

 

"Lielajā Piektdienā es esot dzimis, bet pa Lieldienām jau vests uz baznīcu, lai varētu nokristīt."(autobiogrāfisks stāsts "Pirmās šausmas", ž."Latvju Mēnešraksts"Nr1, 1943)

Krūza piedzima 18.04.1884. Zvārdes pagasta Kalnasēleišos. Tēvs Indriķis - kalps jeb, kā toreiz sauca - rokpelnis. Kārlis mācījās Reņģes pagastskolā (1895-1900), pēc tam bijis kalps, namdara palīgs, kolportieris. Lasīt iemācījies, lūkojoties vecākajam brālim pār plecu. Ganos izlasījis visu, ko vēlāk piecus gadus skolā mācījuši. Pirmie publicētie dzejoļi ("Apmierināšanās", "Es mirstu...") publicēti "Vispārīgajā Zobgala kalendārā 1901. gadam". Tā nu, kļūstot par fotogrāfa mācekli Stukmaņos (Pļaviņas) pie A.Putniņa, viņš jau ir dzejnieks Vēsmiņu Kārlis.  Pseidonīmu viņš jau pieņēmis agrāk, minot "Austrumā" mīklas (pēc R.Blaumaņa aizrādījuma, ka paša uzvārds tomēr dzejiskāks,Vēsmiņu Kārlis pazūd).

Jau brieduma gados, novērtējot darbību pie A.Putniņa, Krūza raksta: "Līdz šim visas mūsu dzīves centrā Rīgā lielākās fotogrāfiskās iestādes un darbnīcas piederēja vāciešiem. Latviešu fotogrāfi, kuriem nebija plašu līdzekļu un turklāt dažureiz arī zināšanu, bija spiesti apmesties mazākās pilsētiņās un uz laukiem. Dzīvojot nomalē, saprotams, nevar sekot visam tam jaunajam, kas notiek fotogrāfijas pasaulē."

Kopš 1902. gada Krūza pārceļas uz dzīvi Rīga. Strādā par fotogrāfa palīgu, vēlāk arī par suflieri teātrī, bija labs deklamators, bieži uzstājās ar referātiem literārajos vakaros. Tomēr pirmais dzejoļu krājums "Ceļmalas ziedi" (1904) lasītāju atsaucību neguva.

Krūza aktīvi atbalsta 1905. gada revolūciju. Viņš piedalījās 13. janvāra demonstrācijā Rīgā, rakstīja revolucionārus dzejoļus, kas tiek apkopoti krājumā "Cīņas dziesmas" (1905).

Sākoties represijām, pievienojies dekadentiem, darbojies žurnālā "Dzelme". Pēc 1905. gada revolūcijas sagrāves bija viens no rakstniekiem, kas parakstīja šajā žurnālā publicēto dekadentu deklarāciju "Mūsu mākslas motīvi", kuru vēlāk sāka uzskatīt par latviešu dekadences manifestu, un ar šo apzīmējumu deklarācija ir iegājusi arī literatūras vēsturē.

Vienīgais reālais, ko var saprast un aptvert cilvēka apziņa, ir viņa dvēseles dziļākie pārdzīvojumi, tie mirkļi, kad viņš no tāliem augstumiem pārredz un uzņem sevī plašu, neskaitāmu brīnumu pilnu pasauli..."

Deklarāciju bija parakstījuši deviņi atšķirīgi - gan rakstības, gan kvalitātes ziņā - literāti, kuru turpmākā daiļrade vēl vairāk nostiprināja šo atšķirīgumu: Eduards Cālītis, Kārlis Krūza, Zemgaliešu Biruta, Jānis Akuraters, Jānis Jaunsudrabiņš, Kārlis Štrāls, Augusts Baltpurviņš, Kārlis Jākobsons, Kārlis Skalbe (ar dekadentu izdevumiem bija saistīti arī vairāki citi rakstnieki, tostarp Viktors Eglītis, Edvarts Virza, Antons Austriņš, Voldemārs Dambergs, Fallijs, Haralds Eldgasts, Pāvils Gruzna).

1906. gada 6.decembrī Krūzu par piedalīšanos nemieros arestēja, un pusotra gada viņš pavada apcietinājumā. Tikai 1908. gada 13.jūnijā kopā ar 12 citiem  Krūza tiek attaisnots.(Jānis Plaude, "Skaidrības meklētājs", žurn."Atpūta" Nr.754, 1939)

Pēc 1905. gada revolūcijas dzejoļos dominēja vientulības, skumju, nelaimīgas mīlestības, dabas motīvi. Turpmākajos gados auga Krūzas dzejas meistarība, izveidojās tās savdabība. Rakstīja trioletus un sonetus, sasniedzot izcilu meistarību, arī īpatnējus 2 kvartu dzejoļus. Līgotņu Jēkaba vērtējums: "Katrs viņa pants, kas noslīpēts un gludināts viņa dzejnieka darbnīcā, skan kā stikla trauks, kas nācis no slīpētavas."(Burtnieks, Nr.5, 1934)

Pēc atbrīvošanās no apcietinājuma Krūza strādājis par korektoru un mākslas hronikas vadītāju laikrakstā "Latvija" (1909-1915). Daudz rakstījis par literatūru un mākslu. Sākoties Pirmajam Pasaules karam darbojies Bēgļu sazināšanās centrālbirojā Cēsis un Rīgā (1915-1917). Pēc tam bijis latviešu valodas un literatūras skolotājs vairākās Rīgas ģimnāzijās (1917-1934). No daudziem populāriem kultūras darbiniekiem Krūza labojis burtnīcas arī komponistiem Lūcijai Garūtai un Jānim Kalniņam, vijolniekam Norītim, dziedātājam Marisam Vētram, šahistiem Strautmanim, Dreibergam, Frīdem. 

Ieva Lase(Birgere), tulkotāja, atmiņās par Kārli Krūzu un Rīgas 2.ģimnāziju saka: "Pavisam brīnišķīgi latviešu literatūru un īpaši dzeju mums mācīja saprast Kārlis Krūza. Burvīgs cilvēks un burvīgs dzejnieks. Un ļoti labs tulkotājs. Viņš pirmais atklāja latviešu lasītājiem Puškina patiesi lielo poēziju, tās dvēseli. Neviens cits nav tik pilnskanīgi Puškinu atdzejojis. Kārlis Krūza turklāt bija lielisks deklamators. Stundu viņš bieži vien sāka ar to, ka norunāja kādu dzejoli un mums bija jāpasaka, kas ir tā autors. Dažreiz zinājām, citreiz uzminējām. Bet ar to vien nepietika. Bija jāpasaka, kāpēc mēs tā domājam. Toreiz mūsu mīļākie dzejnieki bija Aspazija un Fricis Bārda. Viņš mācīja ieklausīties arī citu autoru dzejā. Starpbrīžos viņš ar zēniem mēdza uzspēlēt šahu. Liekas, viņu interesēja viss. Bieži bija sastopams koncertzālēs un teātros, īpaši operas izrādēs."

Rakstnieks Jānis Veselis, atceroties Kārli Krūzu no "Sukuba" laikiem, atmiņās raksta: "Izskatā nedaudz bohēmiskais Krūza, kas valkāja melnus “šēzes” svārkus un dzeltenas audekla kurpes, mācījās piecas valodas uzreiz, mīlēja lasīt līdzpaņemtos laikrakstos dzejoļus un tos analizēt, nāca te katru dienu un pat vairākas reizes dienā. Kā daudzi citi - tik pateicīga te bija gaisotne."

Krūzas deklamatora spējas aizrāvušas pat profesionālo literatūrkritiķi Jāni Rudzīti, kurš 1947.gada atmiņās raksta: "Kārlis Krūza, šis ikdienišķais ciemiņš Akuratera mājās, tovakar izdzēris dažas glāzes franču vīna, deklamēja savu tikko sacerēto "Caur parku izgāja Poruks..." Pēc tam šo brīnišķīgo dzejoli autora skandējumā esmu dzirdējis vairākkārt, bet nekad man tas nav radījis tik dziļu iespaidu kā toreiz pie Akuratera."

Caur parku izgāja Poruks,

Es atceros to vēl kā šodien,– 

Mēs sēdējām rindā uz sola

Un spriedām, kā parasts, par dzeju.


Caur parku izgāja Poruks,

Un pēkšņi mēs apklusām visi,

Un likās, ka kāds būtu teicis,

Ka velti tā spriedelēt mūžam.


Un likās, ka skanētu lapās

Tik savādi laimīga šalka:

Caur parku izgāja Poruks,

Un jūs te vēl spriežat par dzeju.”

 Galvenie motīvi 20. gadu dzejā - garām slīdoši dzīves mirkļi, dabas impresijas. Dzejoļu mākslinieciskā izteiksme kļūst vienkārša, melodiska un labskanīga. Krūza darbojies arī prozā. Darbi ar autobiogrāfisku ievirzi publicēti periodikā, bet grāmatā izdots garais stāsts "Baltais avots" (1927). 

Dzejoļu krājumi:

"Ceļmalas ziedi" (1904 parakstījis kā Vēsmiņu Kārlis)

"Zelta laipa" (1909),

"Saltā namā" (1913),

"Trauslā traukā" (1922),

"Tautas tiesa", "Teiku tīklā", "Ēnu ejas", "Skaidrie strauti" (visi 1924),

"Liesmu lokā", "Zemes zīmes" (abi 1925),

"Mirkļu mirdzums", "Rudens saulē", "Laimes liesmas" (visi 1926),

"Agrais rūgums", "Miglas mīklas" (abi 1927),

izlase "Ar zelta irkli" (1984). 

20. un 30. gados Krūza aktīvi pievēršas tulkojumiem. Viņš ir sastādījis un atdzejojis pirmo plašo Aleksandra Puškina dzejas izlasi latviešu valodā - "Puškina dzejas" (1929). 1937. gadā tiek izdota Krūzas sastādītā un atdzejotā antoloģija "Poļu dzeja", kurā ievietoti no 16. līdz 20. gadsimtam apkopoti 105 poļu dzejnieku 500 dzejoļi. Atdzejojumos centies sasniegt maksimālu adekvātumu ar oriģinālu.

Kopš 1934.gada Krūza bija pensionēts skolotājs.

Krūza bijis pazīstams arī kā liels šaha entuziasts. Bieži spēlējis šahu ar savu draugu dzejnieku Kārli Jēkabsonu. 1935. gadā simultānspēles seansā Rīgā Krūzam izdevās pieveikt toreizējo pasaules čempionu šahā Aleksandru Aļehinu. Rīgas Valsts 2. ģimnāzijā viņš ilgus gadus vadīja šaha pulciņu, kurā pirmos soļus šahā spēra vēlākā daudzkārtējā Latvijas čempione šahā Milda Lauberte un arī citi pazīstami šahisti.

Latvijas PSR periodā Krūza galvenokārt atdzejojis, rakstījis periodikā par atdzejošanas jautājumiem. 1950. gadā kļuvis par Rakstnieku savienības biedru.

Miris 1960.gada 27.jūlijā Rīgā, apbedīts Raiņa kapos.

 

 

Avoti: wikipedia.org

Vietas

Bildes Nosaukums Saites No Līdz Apraksts Valodas
1Koka ēka Rīgā, Brīvības ielā 41Koka ēka Rīgā, Brīvības ielā 41nav precizētalv

    loading...

        Saiknes

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts

        Nav norādīti notikumi

        Birkas