Londonā, 12. marta agrā rīta stundā negaidot mūžībā aizgāja kapteinis Kārlis Kalacis. Nelaiķis pārpelnots Golders Grīnā, 20. martā.
Kārlis Kalacis dzimis 1884. gada 31.martā Valmierā, kur arī pavadījis bērnību un pirmās skolas gaitas. Kā daudzus tā laika jauniešus viņu sāka valdzināt jūra un tālo zemju krasti. Jau 17 gadu vecumā viņš sāk savas jūras gaitas uz trīsmastu burinieka «Siemel», pēc tam uz motorkuģa «Spinosa».
Tālāku zināšanu iegūšanai Kārlis Kalacis iestājas Mangaļu jūrskolā un pēc tās beigšanas dodas uz Oranienbaumas flotes skolu, kuru beidzot, viņu paaugstina par kara flotes virsnieku 1916.gadā. Pēc tam viņš dienējis kara flotē Arhangeļskā un Murmanskā. 1918.gadā viņš ieguva pirmā stūrmaņa grādu Pēterburgas navigācijas skolā. Pēdējā dienesta vieta Krievijā bijusi ledlauzis «Alex. Sibirjakoff».
1921. gadā beidzot rodas iespēja atgriezties Latvijā, dzimtajā zemē, un savas ģimenes vidū. Pēc īsa laika seko iestāšanās Latvijas armijas jūras aviācijas nodaļā virsleitnanta dienesta pakāpē. 1930. gadā viņš pārcelts uz zemūdeņu divizionu un paaugstināts par kapteini. 1935. gadā iecelts par zemūdenes «Spīdola» komandiera palīgu un drīz pēc tam par tās komandieri. Pēdējos brīvības gadus Kārlis Kalacis pavadījis komandējot vienu no mūsu divām zemūdenēm, piedaloties mūsu valsts reprezentēšanā ārzemēs, gan arī svinīgos gadījumos, kad «Spīdola» bija noenkurota Daugavas vidū iepretī pilij.
1940. gadā Kārlis Kalacis demobilizēts un okupācijas laiku pavadījis brāļa ģimenē Kokmuižas pagastā pie Valmieras. Vācijā bijis Burg-Ludvigsburgas un Osnabrikas nometnēs. Kopš 1948. gada Kārlis Kalacis dzīvoja Anglijā, turpinot jūras gaitas tirdzniecības flotē, 8 gadus uz «Kuldīgas», tad īsāku laiku uz «Kaupo» un pēc tam uz vairākiem angļu kuģiem.
Līdz pēdējai dienai nelaiķis bija garīgi un fiziski aktīvs, dzīvi sarakstoties ar vēsturniekiem par Baltijas valstu kara flotes likteņiem, tāpat uzturot sakarus ar tuviniekiem un draugiem dažādos kontinentos.
Laimīgās bērnības dienas ģimenes vidū Gaujas krastos nelaiķim vienmēr bija palikušas neizdzēšamā atmiņā. Tās arī varbūt ieaudzinājušas dziļu mīlestību uz ģimeni, dabu un ticību Dievam. Dzīves humors viņu nekad neatstāja, nedz arī ticība reiz atgriezties Gaujas krastos.

Avots: Londonas avīze, 16.04.1971