Kārlis Jēkabs Vilhelms Hūns, arī Kārlis Teodors Hūns bija viens no vēsturiskā žanra aizsācējiem latviešu glezniecībā, kā arī viens no nozīmīgajiem 19 gadsimta baltiešu māksliniekiem.

Dzimis 1830. gada 13. novembrī (pēc citiem datiem - 13. decembrī Madlienas skolotāja, ērģelnieka un ķestera Kārļa Frīdriha Hūna un viņa sievas Luīzes Dorotejas, dzimušas Fogeles, piecu bērnu ģimenē.

Viņa tēvs skolotājs Kārlis Frīdrihs Hūns bija dzimis Vidzemes guberņā - vai nu Mazbrenguļu muižā (tagad - Kocēnu novads) vai arī tagadējā Pelvas apriņķa Prangli muižā ( vācu:Alt Wrangelshof), bet viņa māte Luīze Doroteja bija Ķeipenes Stūres kroga krodzinieka Jēkaba Fogeļa meita.

Mācījās Rīgas Doma skolā, 1850. gadā pārcēlās uz Pēterburgu, kur 1852.— 61. gadā studēja Pēterburgas Mākslas akadēmijā. No agrīnajiem darbiem pazīstamākā glezna ir "Kocēni pie Valmieras. Vidzeme" (1855).

Svētki pie Kokmuižas kungu mājas (1855.)

1860. gadā viņš saņēma mazo zelta medaļu par gleznu "Olimpiskās spēles"

un

1861. gadā lielo zelta medaļu par gleznu “Sofija Vītauta meita Vasīlija Tumšā kāzās”

, kā arī stipendiju uz sešiem gadiem.

1862. gadā pēc Krievijas Ķeizariskās ģeogrāfijas biedrības lūguma viņš devās uz Vjatkas un Kazaņas guberņām, kur zīmēja vietējos iedzīvotājus, tautastērpus, sadzīves ainas ("Buhāriete, hiviete un tatāriete"). Daudzos Hūna zīmējumos attēlota daba ("Pievolgas ainava",

.

"Daugava pie Lielvārdes").

Zīmējumi darināti galvenokārt ar ogli, tušu, sēpiju, zīmuli. Kopā ar V. Vereščaginu apgleznoja ikonostasu Pokrova baznīcai Vjatkas guberņā.

1863. gadā Hūns apceļoja Leipcigu, Prāgu, Drēzdeni, Minheni un apmetās Parīzē, Šajā periodā viņš pievērsās dabas un klasikas studijām, ietekmējās no Ticiāna, Tintoreto, Velaskesa. Parīzes salonos tika izstādītas viņa gleznas "Bērtuļa nakts priekšvakarā" (1868), "Slimais bērns" (1869), "Bērtuļa nakts aina" un "Jaunā čigāniete" (1870).

1870. gadā Hūns dzīvoja Normandijā un Briselē. 1871. gadā Hūnu ievēlēja par Pēterburgas Mākslas akadēmijas profesoru un vēsturiskās un portreta klases vadītāju.

1874. gadā Hūns saslima ar tuberkulozi, ārstējās dažādas ārstniecības iestādēs, mira 1877. gada 28. janvārī Davosā Šveicē.

Galvenokārt strādājis eļļas un akvareļa glezniecības tehnikās, iemīļotie sižeti ir vēsturiski notikumi, portreti, ainavas un tautas tipāži.

Hūns gleznoja romantizētas ainas no Francijas vēstures — "Bērtuļa nakts priekšvakarā" (par to Pēterburgas Mākslas akadēmijas akadēmiķa nosaukums), "Bērtuļa nakts epizode" (par to profesora nosaukums), "Kārlis IX pie Koliņjī". Daudz pētīja vēstures materiālus, lai varētu precīzi attēlot vidi, tērpus u.tml.

Vēlāk Hūns deva priekšroku sadzīviskajam žanram ("Galdnieka darbnīca", "Bretaņas zemnieku sēta" utt.), kā arī gleznoja intīmus un reprezentatīvus portretus ("Sievietes portrets" utt.).

Gleznošanas tehnikā Hūns lietoja brīvu otas triepienu, izteiksmīgas faktūras, krāsainību. (Hūns arī pievērsās akvarelim, kur plaši izmantoja gaismēnu attiecības.) Viņš bija arī portretists, kā arī plenēra gleznotājs (akvareļos, kur viņa darbi izceļas ar īpaši dzidru, gaišu krāsu gammu), ar Latviju saistītie darbi ir sadzīviskas ainiņas ("Latviete pie skapja" utt.). Hūns pievērsa uzmanību tautastērpu studijām.

1855., 1858., 1859.,1860. un 1861. gados iegūtas Pēterburgas Mākslas akadēmijas lielās un mazās sudraba un zelta medaļas, par darbu “Bertuļa nakts priekšvakarā” iegūts akadēmiķa tituls, bet par “Bērtuļa nakts ainu” un “Čigānieti” — profesora vieta. 1865.— 70.g. ņēmis dalību Parīzes Salona izstādēs.

Pēc atgriešanās Krievijā 1871. gadā Hūna darbi eksponēti t.s. peredvižņiku 1., 2., 3. un 5. izstādēs (6. jau pēc nāves).

Apbedīts Madlienas kapsētā, pēc viņa nāves no viņa labākajiem darbiem tika izveidota ceļojoša izstrāde.

Piemiņas izstādes Rīgā 1950. un 1980. gadā, Madlienā — 1980. gadā.