Kārlis Dzelzītis dzimis zemnieku ģimenē Vildogas pagasta Ķopu mājās 1892. gada 25. jūnijā. Viņš mācījies Siguldas draudzes, Cēsu pilsētas skolā (te iepazinās ar Kārli Dziļleju, toreiz Tīfentālu; abi nesa savus dzejoļus rādīt vietējam grāmattirgotājam Edvartam Treimanim-Zvārgulim) un reālskolā Rīgā (Natālijas Draudziņas ģimnāzijā mācījās viņa māsa Zallija, vēlākā Kārļa Tīfentāla sieva) un Jelgavā (1911). Pēc vidusskolas beigšanas Dzelzītis iestājās kā brīvprātīgais Krievijas armijā un dienestu beidza ar rezerves leitnanta dienesta pakāpi.

1912. gadā viņš sāka studēt Pēterpils universitātes Juridiskajā fakultātē. Pirmajā pasaules karā viņu mobilizēja.

1917. gadā Dzelzītis Pēterpilī darbojās sociāldemokrātiskajā partijā, laikrakstā "Strādnieku Avīzes", žurnālā "Laika Domas". Viņu ievēlēja arī Pēterpilī nodibinātajā Latvijas Pašnoteikšanās savienības valdē (latviešu bēgļu organizācija). Tajā darbojās arī Kārlis Dziļļeja, Dr.Kuršinskis (dzejnieks Andrejs Kurcijs), F.Cielēns, R.Veidemanis,rakstnieks M.Liepa u.c.

1918. gadā pirmās publikācijas Ņižņijnovgorodas krievu preses izdevumos.

1919. gadā Dzelzītis atgriezās dzimtenē, iestājās LSDSP, kā Latgales apgabala sociāldemokrātu kandidāts tika ievēlēts par Satversmes sapulces locekli , kur viņš darbojās Satversmes komisijā. Pirmās Saeimas vēlēšanās LSDSP vairs neizvirzīja viņa kandidatūru kādas nenoskaidrotas saimnieciskas lietas dēļ, kur apvainojumus pret viņu vērsa no Krievijas atgriezušies bēgļi.

1920. gadā beidzis LU Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultāti ar mag. iur. grādu, strādāja advokatūrā un par zvērinātu advokātu Rīgā (Kalpaka bulvārī 2, trešajā stāvā)

Dzelzīti interesēja ne vien juridiskie jautājumi, bet arī literatūra. 1922. gadā iznāca viņa pirmais dzejoļu krājums "Karogu nemiers"(Vaiņaga izdevums) ar segvārdu Kārlis Dzelzs. Sadarbojās ar Linardu Laicēnu. Kopā uzstājās ar nosaukumu "DZE-KU-LAI".  K.Dzelzītis bija viens no legālās komūnistu partijas Latvijas Neatkarīgo sociālistu partijas atbalstītājiem.

Papildinot savas zināšanas, viņš 1927. gadā devās uz Franciju un studēja franču literatūru Grenobles universitātē un mākslu Parīzē.

1929. gadā iznāca viņa stāstu krājums "Gājiens uz nākotni" un 1930. gadā dzejoļu krājums "Sniegs un degošā sirds".

No 1921. līdz 1937. gadam Dzelzītis sarakstījis arī vairākas juridiskas grāmatas.

Nonākot konfliktā ar komūnistiem, K.Dzelzītis 1931. gadā atkal iestājās LSDSP.

30.gados aizrāvās ar dārzkopību. Dibināja Līgatnes Dārzkopības pārraudzības biedrību.

1934 bijis īslaicīgā emigrācijā Igaunijā. 30. gadu 2. pusē no sociālām idejām pievērsies "dzīvās ētikas" mācībai, kļuvis Rēriha biedrības dalībnieks. Literārajos darbos līdz 30. gadu vidum dominē sociāli didaktisks, vēlāk reliģiozi ētisks pasaules skatījums."Es atzīstu tikai divas nopietnas "skolas" rakstniecībā: krievu un franču. Ne vāci, ne angļi pirmiem līdzi netiek." (no intervijas "Literatūras Avīzē" nr.9, 1932)

1940. gadā Dzelzītis darbojās padomju advokatūras dibināšanā, taču komūnistu uzticību viņš neieguva. Tomēr vācu okupācijas laikā viņu uz pusgadu noturēja apcietinājumā.

1944. gadā Dzelzītis devās uz Austriju, iestājās Insbrukas universitātē, kur 1948. gadā beidza otru fakultāti – politisko tiesību studijas, un kā pirmais latvietis tur ieguva doktora grādu 'cum laude'.

1950. gadā viņš izceļoja uz Jaunzēlandi, kur vēlāk Velingtonas universitātē lasīja lekcijas par komūnismu un Padomju Savienību.

Asu polemiku trimdas presē izrasīja Kārļa Dzelzīša publicētā autobiogrāfija. Jānis Rudzītis, literatūrkritiķis, viens no asākajiem kritiķiem. Domstarpību objekts: Ulmaņa režīma  un dzejnieka Jāņa Medeņa darbības vērtējums.

1959. gadā DZelzītis pārcēlās uz ASV un 11 gadus trijās koledžās lasīja lekcijas politiskajās zinībās un mācīja krievu, vācu un franču valodu.

1971. gadā pensionējās.

1967. gadā iznāca viņa trešais dzejoļu krājums "Pasaules krustceļos". Profesors runāja piecās svešvalodās, arī viņa raksti sarakstīti trijās valodās un publicēti sešās valstīs. Viņš interesējās par literatūru, sabiedriskajiem un politiskajiem jautājumiem, lasīja referātus un piedalījās konferencēs; šeit pieminam tikai  Dr.A.Karpas noorganizēto pirmo kultūras kongresu 1956. gadā Čikāgā un Pirmo Baltijas studiju konferenci Merilendē 1968. gadā. Viņa lielākais veikums trimdā ir Raiņa un Aspazijas pieminekļa komitejas noorganizēšana un pieminekļa uzcelšana Kastaņolā, Šveicē 1972. gadā. Uzdevuma veikšanai nodibināja Raiņa-Aspazijas fondu (RAF). Pieminekļa celtniecības organizācijas un līdzekļu vākšanas laikā radās nesaprašanās ar partijas biedriem. Un atkal konflikts ar Jāni Rudzīti. 1973. gadā Dzelzītis izstājās no LSDSP. Pieņēma katoļticību un iestājās Daugavas Vanagos.

Viņa dzejas un apceres publicētas visos trimdas žurnālos un laikrakstos.

Dr.Kārlis Dzelzītis bija konkordijas Valdemarija filistrs.

Mūžībā aizgājis 1982. gada 8. janvārī. Apglabāts ASV, Ziemeļkarolīna, Salberija.

Avots: LNB digitalizētās trimdas periodikas materiālu apkopojums.