Latviešu strēlnieku pulku karavīrs.

Dienējis: 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljons (pulks)

Apbalvots:

• 12.1916, Svētā Jura 4. šķiras medaļa

starpvalstu saspīlējums 1914. gada vasarā aizsāka Pirmo pasaules karu. Iesaistītās valstis sāka mobilizēt savu karaspēku. Mobilizācija Krievijas impērijā norisinājās pēc 1910. gada priekšrakstiem, iesaucot kara dienestam derīgos vīriešus. Mobilizēja flotes un armijas rezervistus, kā arī pirmās šķiras zemessargus (vecāka gadagājuma vīriešus, kurus nepieciešamības gadījumā varēja iesaistīt arī kaujas darbībā, papildinot aktīvo armiju). Mobilizētos zemessargus iedalīja atsevišķās rotās un bataljonos, formējot tos pēc teritoriāla principa. Latvijas apriņķos mobilizētos zemessargus apvienoja 13 rotās un iedalīja Daugavgrīvas cietokšņa garnizonā kā darba rotas, daļu rotu apbruņojot. Piecas no tām tika formētas no Rīgas iedzīvotājiem, taču pārējās no deviņu apriņķu Kurzemes guberņas (mūsdienās — Kurzemes un Zemgales) vīriešiem. Tas noteica arī rotu etniski viendabīgo sastāvu — vairāk nekā 98% ierindas kareivju bija latvieši, vecumā no 21 līdz 42 gadiem. Līdz ar to turpmākajos gados etniskā sastāva dēļ Daugavgrīvas cietokšņa zemessargu darba rotas pamatoti dēvētas arī par pirmajām latviešu karaspēka vienībām.

Daugavgrīvas cietokšņa štāba adjutants kapteinis Kārlis Baltiņš, kurš bija atbildīgs par rotu darbību un apgādi, jau no pirmajām dienām saskārās ar vairākām sarežģītām problēmām. Pēc mobilizācijas noliktavas bija iztukšotas — trūka dažādu uzkabes priekšmetu, apģērba un pat apavu. Atsevišķas rotas cietoksnī ieradās bez formas tērpiem, trūka pat ieroču un citu pilnvērtīgam karavīram nepieciešamo lietu, kuras zemessargiem bija jāizsniedz jau apriņķos. Rotu organizēšanas pirmajos mēnešos bija novērojams arī izteikts virsnieku trūkums (latviešu virsnieku skaits rotās svārstījās 50— 70% robežās). Tāpat problēmas sagādāja zemessargu izmitināšana — ne visi tika novietoti cietokšņa kazarmās. Atsevišķas latviešu zemessargu rotas tika izvietotas dažādu organizāciju un valsts iestāžu telpās cietokšņa tuvākajā apkārtnē — Bolderājā un Vecmīlgrāvī.

Apgādes problēmas turpmākajos mēnešos pakāpeniski izdevās atrisināt, taču Daugavgrīvas cietokšņa zemessargu darba rotas jau pildīja savus tiešos pienākumus — veica nocietinājumu būvi, nostiprināšanu un veidošanu cietoksnī un tā apkārtnē. Taču stāvoklis mainījās, un Daugavgrīvas cietokšņa latviešu zemessargiem bija jāstājas pretī ienaidniekam.

Avots: http://www.tevijassargs.lv