Dzimis Matīšos 1860. gada 12. maijā, noslepkavots pie Tukuma 1919. gada 20. janvārī. Moltrehts ir cēlies no kādas ļoti senas Vidzemes mācītāju dzimtas. Mācītāja amats še kā mantojums pārgāja no tēviem uz dēliem. Viņš bija viens no tiem nedaudzajiem Vidzemes mācītājiem, kas kalpoja Kurzemes draudzēm. Sākot ar 1891. gadu, viņš bija par mācītāju Codē, bet pēc tam Dundagā, kur viņš darbojās līdz pat savai nāves stundai. Savos teoloģiskajos uzskatos Moltrehts bija noteikti konservatīvs, tomēr arī pret citādi domājošiem izturējās ļoti iecietīgi. Viņš tos panesa ar lielu mīlestību un pacietību. Klusa un nopietna bija viņa darbība. Ar uzticīgu dvēseles kopšanu un savu maigo dabu viņš prata iemantot draudzes locekļu sirdis. Nekur un nekad viņam netrūka mīļa vārda un draudzīga padoma. Kad viņu aicināja pie slimnieka, tad neviens ceļš viņam nebija par tālu, nekāds laiks – par sliktu. Ap- meklējot attālākās draudzes nomales, viņam bieži bija jānobrauc pat līdz 60 kilometriem pie slikta laika un ceļa. Šīs lielās mīlestības un pašaizliedzības dēļ draudze to ļoti cienīja. 1905. gada revolūcijas laikā Moltrehts neatstāja savu draudzi. Viņš palika savā vietā pat tad, kad kaimiņu draudzes mācītājs tika nonā- vēts, kāds cits mācītājs – smagi ievainots un arī viņa paša dzīvība bija apdraudēta. Tā kā Moltrehtam arī tagad bija jāmēro gari ceļa gabali, tad draudze un priekšniecība tam piesolīja sargus. Tomēr viņš pa lielākai daļai brauca viens, pilnīgi paļaudamies Dieva sardzībai. Kad pēc tam soda ekspedīcija uzsāka savu asiņaino darbību, Moltrehts ar pilnu krūti iestājās par savu draudzi, novērsdams no tās daudz bries- mu. Pateicoties viņa gādībai, dažs labs no nepatiesi apsūdzētajiem palika pie dzīvības. Tomēr revolūcijā pieredzētās šausmas Moltrehta dvēselē pamodināja karstas cīņas. Viņš sāka nopietni šaubīties par to, vai viņa līdzšinējais darbības veids bijis pareizs un vai arī viņš pats bijis patiesīgs mācītājs. Viņš nekādi nevarēja saprast, kā gan, neraugoties uz Dieva vārdu sludināšanu un nopietno dvēseles kop- šanu, vienu draudzes daļu varēja pārņemt tāda ārkārtīga bezdievība. Viņš gribēja pat atteikties no amata vai vismaz pāriet uz savu dzimto Matīšu draudzi, kura patlaban bija vakanta. Tomēr arī šo šaubu vēt- ru beidzot klusināja Dieva žēlastība un Moltrehts ar lielu prieku un atjaunotu sparu turpināja savu darbību. Viņa uzticība un pienākuma apziņa to pat piespieda palikt turpat Dundagā. Moltrehts arī bija ie- celts par Piltenes iecirkņa prāvestu un šai amatā ieguvis savu amata biedru uzticību un cieņu, jo, neraugoties uz maigo dabu, viņš tomēr bija nelokāms raksturs. Zīmīga šai ziņā ir kāda saruna starp Moltreh- tu un vienu no Prūsijas prinčiem, kas vācu okupācijas laikā uzturējās Dundagā. Princis jautājis: “Sakiet, ko gan jūs darītu, ja jums tagad tiktu pavēlēts savā dievkalpojumā aizlūgt par Vācijas ķeizaru un vācu karapulku uzvaru?” – “Es to nekad nedarītu,” Moltrehts mierīgi at- bildējis. “Caur savu pavalstniecības zvērestu esmu saistīts pie krievu zemes; tai palikšu uzticīgs.” Uz to princis domīgs atteica: “Jā, tādus ļaudis arī mēs varētu lietot.” Kad tuvojās drausmīgie lielinieku varas laiki, Moltrehts pat nedo- māja bēgt. Mācītāja un prāvesta amata pienākumi viņu saistīja pie vietas. Viņš domāja, ka briesmas draudot vienīgi bagātniekiem – pats viņš bija nabadzīgs. Tomēr dzīve rādīja kaut ko citu. 1919. gadā Dundagā nodibinājās revolucionārā komiteja22, kura par katru cenu gribēja dabūt pie malas visus tos, kas kaut kādā ziņā varētu traucēt tās darbību. Kādā rītā, tas bija 15. janvārī, Moltrehta guļamistabā ielauzās vairāki apbruņoti vīrieši, pavēlēdami mācītā-jam turpat viņu priekšā apģērbties un tiem bez kavēšanās sekot; ne- deva pat laika atvadīties no ģimenes. “Kādas steidzīgas izmeklēšanas dēļ viņam jābrauc uz Talsiem; drīzi jau atkal pārbrauks,” melodami stāstīja gūstītāji. Moltrehts tam noticēja, jo savā draudzē neapzinājās neviena personīga ienaidnieka. Kad to aizveda, viņš šķiroties teica savai laulātai draudzenei: “Es stāvu Dieva ziņā, kas nolikts ir no Viņa, būs man par svētību,” un sirsnīgā mīlestībā paskubināja meitas: “Gā- dājiet par savu māti!” Moltrehtu līdz ar citiem Dundagas apkārtnē apcietinātajiem ie- slodzīja Talsu cietumā. Te pār viņu gāzās vesela zaimu lavīna. Kāds komisārs zobodamies viņu uzaicināja arī še cietumā rādīt savus mā- cītāja “kumēdiņus” un salaulāt to ar kādu no sardzē stāvošām apbru- ņotajām sievietēm. Ar dziļām sāpēm, bet pacietīgi Moltrehts panesa visus šos zaimus. Sirds dziļumos viņš vēl loloja cerību: draudze mani neatstās; tā mani atsvabinās. Bet sarkanais terors bija tik varens, ka neviens šai ziņā neuzdrošinājās spert kādus noteiktus soļus. Pēc čet- rām dienām apcietinātos veda uz Tukumu. Bija ārkārtīgs sals. Bet, neraugoties uz to, netāļu no Tukuma, pavadoņi tiem novilka kažokus un lika noaut zābakus. Viens no sarkanajiem ieraudzīja Moltrehta zel- ta kabatas pulksteni, kuru draudze tam dāvāja jubilejas dienā. “Dod šurp!” viņš rupji uzkliedza. “Tev tas vairs nebūs vajadzīgs.” – Kad aiz apcietinātajiem aizvērās smagās Tukuma cietuma durvis, tie jau skaidri zināja, kāds liktenis viņus sagaida. Tās pašas dienas vakarā no kopējās kameras aizveda visus muižniekus. Tad viens no komisā- riem, ieraudzījis Moltrehtu, teica: “Arī tu esi viens no tās pašas zortes, nāc tik līdzi!” Tagad arī viņš piederēja pie nāvei lemtajiem. Formas dēļ vēl noturēja tiesu. Apcietinātajiem uzdeva veselu rindu vismuļķī- gāko jautājumu, bet, tiklīdz tie gribēja kaut ko iebilst vai aizstāvēties, viņus pārtrauca saucieniem: “Ir jau diezgan!” Patiesībā “spriedums” bija gatavs jau pirms tiesas. Par pēdējās nakts pārdzīvojumiem cie- tumā tuvāku ziņu trūkst, jo neviens no notiesātajiem, kurus tagad ievietoja atsevišķā kamerā, nepalika pie dzīvības. Rīta agrumā viņus, skaitā deviņpadsmit, aizdzina uz Karātavu kalnu, netāļu no Tukuma, pašiem lika izrakt kapu un turpat nogalināja. Sitiens pa galvu nogāza Moltrehtu gar zemi, lode izdzēsa viņa vārdu no dzīvo saraksta... Studentu korporācijas Livonia filistrs.

Avots. Mācītāji, kas nāvē gāja.Kārlis Beldavs. 2010. Luterisma fonds.

***

Dundagas mācītājs un Piltenes prāvests. Dzimis Matīšu mācītājmuižā, nogalināts Tukumā bez tiesas sprieduma 1919.gadā.

Avots: I.Dišlere, A.Ozola "Muižas laikmetu griežos"

Mūsdienās Dundagas vācu kapos viņam uzstādīts jauns piemineklis. Kapi gan netiek kopti, aizauguši.