1. Daugavgrīvas Latv. strēlnieku bataljona komandiers.

Juris Kārļa d. Karlsons dzimis 1874. g. Odulienā, Tirzas draudzē, kur viņa tēvs bij muižas pārvaldnieks. Pēc Rīgas reālskolas beigšanas, 1893. g., sakarā ar tēva nāvi — studiju nodomi bij jāatmet un jāiestājas kara dienestā.

Nokalpojis vienu gadu kā kareivis Šauļos, Karlsons iestājās Kijevas karaskolā, kuru ar labām sekmēm beidza 1896. g. un tika ieskaitīts Liepājas artilērijas pulkā, kur jau kā podporučiks izpildīja dažādus atbildīgus amatus.

1898. g. K. komandēja uz Petrogradas lidotāju kursiem, kurus viņš sekmīgi beidza pēc viena gada, kā artilērijas gaisa novērotājs- lidotājs.

1903. g. Karlsons kā pirmais no 700 konkurējošiem virsniekiem izturēja iestāšanās eksāmenu Nikolaja kara akadēmijā.

1906. g. beidza to ar pirmo šķiru, par labām sekmēm paaugstināts par kapitānu un tika pieskaitīts ģenerālštābam.

No 1906. g. līdz kara sākumam kapt. Karlsons .ieņem dažādas atbildīgas vietas štābos, divus gadus komandē rotu un vēlāk ir Viļņas kara skolā kā kara zinību pasniedzējs. Karam sākoties Karlsonu ieceļ par vecāko adjutantu jaunformējamā Daugavpils kara apagabala štābā, bet 1915. g. par 56. divizijas štāba 
piekšnieku.

Ar diviziju viņš piedalās kaujās pret vāciešiem un apriļa-maija mēnesī, — kad vācieši pirmo reiz iebruka Kurzemē, — zem ģen. Potapova vadības, kopā ar Daugavgrīvas latviešu rezerves bataljonu aizstāvēja Jelgavu un atsita vāciešus līdz Ventai.

Šajās kaujās tika ievainots un 1916. g., ambulatoriski ārstēdamies, pasniedza mācības Viļņas kara skolā, bet vēlāk tika iecelts par 41. divizijas štāba priekšnieku un piedalījās Brusilova uzbrukumā Galicijā.

Pēc Latviešu bataljonu nodibināšanas izteica vēlēšanos pārnākt uz tiem.

1. nov. 1916. g. pulkvedi Karlsonu iecēla par 1. Daugavgrīvas Latv. strēlnieku pulka komandieri, pulkveža Bangerska vietā.

Pulks visu novembra mēnesi atradās tuvā rezervē un te pulkvedis Karlsons, kopā ar pulkvedi Briedi nodevās pulka apmācībai. Strēlnieki reizē ar olimpiskām spēlēm un sportu, galvenām kārtām vingrinājās kara izveicībā — drāšu žogu pārvarēšanā, nemanītā uzbrukšanā v. t. t. XII. armijas komandiers ģen. Radko-Dmitrijevs,
gatavodams vācu frontes pārraušanu, nāca, kopā ar krievu pulku komandieriem — noskatīties latviešu strēlnieku apmācību un izveicību uzbrukuma demonstrēšanā. lespaids bij teicams un krievu komandieri izteicās, ka tas tikai ar latviešu strēlniekiem esot iespējams.

Pāra mēnešos, ko pulkv. Karlsons bij pavadījis savā pulkā — viņš bij labi iepazinies ar strēlnieku spējām. Kad nāca lielās Ziemassvētku kaujas, viņš droši gāja ar pulku kaujā, pārliecināts par sekmēm un panākumiem. Pēc pirmā mūsu brigādes pārrāvuma likvidēšanas, 1. Daugavgrīvas pulks gāja palīgā otrās brigādes pulkiem, kuri varonīgi cīnījās ienaidnieka aizmugurē. Te pulks no 25. dcc. līdz 2. janv. ieņēma pozicijās Lediņu — Ogres rajonā,
pēc kam atnāca atpūtā, lai sakārtotu un papildinātu tukšās pulka rindas.

14. janv., kad pulka strēlnieki Torņkalnā gribēja svētīt nokavētos Ziemassvētkus un tikko aizdedza eglīti, —  ienāca pavēle nekavējoties iziet uz pozicijām, jo krievu pulki, kuri palika latviešu pulku vietā, bij atdevuši daļu no ieņemtām pozicijām.

Svecītes palika degot un pulks steidzas uz Tlreļpurvu, kur vācu pretuzbrukuma vilnis vēlās uz priekšu.

Te sākās niknās janvāra kaujas, kuras beidzās 17. janv. Latviešu pulki noturēja vācu uzbrukumu, ieņēma atpakaļ savus decembra ieguvumus un nogrieza vāciem ceļu uz Rīgu. Te latviešu pulki, pateicoties ģenerāļa Trikovska rīcībai, cieta smagus zaudējumus, bez kuriem, skatoties no karavīru redzes stāvokļa, tīri labi varēja iztikt.

Pēc 1917. g. revolūcijas pulkvedis Karlsons atstāja 1. Daugavgrīvas pulku.

Latvijas armijā pulkvedis Karlsons ieņēma galvenā štāba organizācijas-mobilizācijas daļas priekšnieka amatu un ir virsnieku akadēmisko kursu lektors. Rosīgi darbojās veco latv. strēlnieku biedrībā.