Rieteklis, īstajā vārdā Jūlijs Eduards Balodis, dzimis  Valmieras pagasta Baložos, bija latviešu dzejnieks.

Rieteklis dzejojis par mīlestību un dabu, apdzejojis Gauju un Valmieru. Populārs kļuvis viņa dzejolis - dziesma "Pie Gaujas" ("Še kur līgo priežu meži",1890).

Dzimis saimnieka ģimenē. Bērnībā zaudējis dzirdi, tāpēc skolā nav varējis mācīties, zināšanas ieguvis pašmācības ceļā. Izmācījies par kurpnieku un tā pelnījis sev iztiku.

1875.g. 1. oktobrī pirmā publikācija- dzejolis "Vakarā" laikrakstā "Baltijas Vēstnesis"

1894.g.-98.g. izdevis dzejoļu krājumu "Albuma ziedi" (1-2)

1898.g. publicēta pasaku luga dzejā "Zilais kalns jeb Raganu svētki".

1901.g. izdots "Sūrenes" (humoristiski satīriski dzejoļi),

1905.g.  "Vakara blāzma" u.c.,

Kopumā līdz 1906. gadam sarakstījis 7 dzejoļu grāmatas.

Rakstījis arī stāstus un tēlojumus, tie publicēti laikrakstos un kalendāros. Rieteklis dzejojis par mīlestību un dabu, apdzejojis Gauju un Valmieru.

Novadpētnieks Jānis Matulis savācis Rietekļa literāro mantojumu, Rietekļa arhīvs (arī pēcnāves maska) glabājas laikraksta "Liesma" redakcijā Valmierā.

Rietekļa mājās

Dzejnieka Rietekļa - Jūlija Baloža dzimtās mājas ”Baloži” atrodas Burtnieku novadā, Valmieras pagastā aptuveni 9km attālumā no Valmieras pilsētas. Pašlaik šo māju apdzīvo divas ģimenes.

Senākās ziņas par Rietekļa dzimtajām mājām „Baloži” atrodamas jau 1624. gadā: „Visvecākās pieejamās ziņas par valmieriešu stāvokli mums ir no 1624. gada. Ļoti jānožēlo tas, ka par latviešu zemnieku stāvokli, par zemnieku māju stāvokli mums nav nekādu ziņu no ordeņa laikiem, it sevišķi no 16. gadu simteņa vidus, kad Vidzemē pēc 50 miera gadiem vēl nebija cietusi no cara Jāņa Briesmīgā kara pulku iebrukumiem. 1624. gadā, zviedru valdības sākumā, toreiz Valmieras muižas padoto Valmieras pilsnovadu zemnieku sastāvs Mellupes vakā [...] Minētās Mellupes vakā ir vesela rinda neapdzīvotu, izmirušu ciematu [..] Čakste, Upmacis, Plepis, Balodis [...]” .

„Beidzot kara vētras rimst, mitās niknais mēris. Krievu nodedzinātās ēkas muižā un mājās atjaunotas. Jau valda krievi.

Mūsdienās „Baložu” māja ir mainījusies un kā vienīgo liecību par kādreiz tajā dzīvojošo dzejnieku Rietekli vēsta 1978. gadā uz mājas sienas uzliktā plāksne

No 1929. gada saņēmis valsts piešķirtu pensiju.

Mūža nogalē mitinājies Valmieras nespējnieku patversmē.

***

„Pazīstamais dzeju autors atskatījās uz nodzīvotajiem 80 mūža gadiem. Dzimis 1856. g. 14. februārī Valmieras Baložos. Viņa vecāku mājas bija tālu pazīstama brāļu draudžu sanāksmju vieta, un šīs sapulces ar savu latvisko reliģiski nacionālo noskaņu stipri ietekmējušas arī nākamā dzejnieka garu. Agri jau dzejnieks iemācījies lasīt, iemācījies arī vāciski, bet slimības dēļ jau agrā jaunībā pazaudējis dzirdi. Izmācījies kurpnieka amatu, bet paglabājis savā sirdī arī mīlestību uz grāmatu un literatūras lasīšanu, viņš sācis nodarboties arī ar dzeju. Jau agri sarakstīta viņa pazīstamā un mūsu dienās atkal no jauna populārā kļuvusī dziesma „Še, kur līgo priežu meži”. Viņa agrākie dzejoļi iespiesti „Baltijas Vēstnesī” un „Balsī”. No 1906. g. viņš vadīja Valmierā Skrastiņa izdoto „Dzimtenes kalendāru”. Sarakstījis arī dramatisko pasaku „Zilais kalns” jeb „Raganu svētki”. Viņa dzejas iznākušas arī sakopotas krājumos: Albuma ziedi I un II, Liriski dzejoļi, Vakara blāzma, Pērles un, humoristiska satura: Kuplejas, Joku pūrs un Sūrenes. [..] Dzejā izpaužas spilgts patriotisms, it īpaši mīlestība pret savu tuvāko apkārtni – Valmieru, Gauju. Izmanāmas viņa dzejā arī dažas vācu literārās ietekmes. Vispārīgas noskaņas ziņā viņa dzeja līdzīga Ausekļa dzejai, tikai sērīgāka, un pēc Ausekļa parauga viņš izvēlējies arī sev pseidonīmu. Apdziedājis arī dabu un tautas senatni, bet it sevišķi mātes mīlestību.

No 1874. gada savus darbus paraksta tikai kā Rieteklis – vakara zvaigzne. Savas vecuma dienas Rieteklis pavada Valmieras pilsētas nespējnieku patversmē. Miesās viņš vēl diezgan spirgts un garā možs. Latvijas Preses biedrība ar saviem pārstāvjiem viņam aizsūtīja 80. Dzimšanas dienas sveicienu – lauru vainagu un naudas balvu.

Naudas balvu aizsūtīja arī Ministru prezidents Dr. K. Ulmanis un izglītības ministrs prof. A. Tentelis” ( B. 1936. 182). 

***

„Nožēlojams ir tāda dzejnieka liktenis” – tā tikšanos ar Rietekli aprakstījis amata brālis, gados jaunais, bet jau populārais vidzemnieks Jānis Ziemeļnieks (Jānis Krauklis; 1897–1930): „[..] Apmeklēju nesen dzejnieku viņa tagadējā mītnē – Valmieras pagasta nespējnieku jeb Lācarus namā. Tur viņš dzīvo augšas stāvā, vienkāršā, bet tīri uzpostā istabiņā. Biju viņu iedomājies sīku, sagrauztu vectētiņu, kuram iet garām pasaules tagadējās gaitas, bet jutos izbrīnīts, kad no krēsla man pretim piecēlās slaiks, sirms vīrs. – Es jūs nepazīstu, viņš klusi saka, kad sniedzu tam roku un ar sirsnīgu žestu norāda man uz krēslu pie galda, kur viņš tikko sēdējis un kaut ko strādājis. Apsēžos un redzu, ka tas ir nepabeigts dzejolis, ko sirmais dziesminieks iesācis. Uzrakstu uz papīra savu vārdu un Rietekļa vaigs noskaidrojas. – O, tad nu es labi zinu! – viņš saka, un man brīnums, cik viņš sīki informēts par mani un citiem latvju dzejniekiem, kurus tas min ar klusu godbijību. Sirmais dziesminieks strādā joprojām, kaut gan liktenis tam galīgi laupījis dzirdi, pats galvenais – acu gaisma tam vēl ir. Un šīs acis staro savādā spožumā, dīvainā iejūsmā, kas atgādina bērna acis. 

***

Miris Valmierā

Apglabāts Pilsētas (Centra) kapos, Valmierā